Pirms laika – šajā nedēļas rakstā – viedēju domas par ikgadējiem laika apstākļu nomaiņu periodiem, kas gandrīz vienmēr samanāmi katrā Saules Riņķī. Tostarp arī – katru pavasari vispirms risinās “ziemas aiziešana ar cīņu”, kam seko jau sausāks laiks caur anticikloniem.
2011. gadā Ziemas Māte jūtami un ar “panākumiem” pacīnījās. Tostarp atrāva savā aukstajā pusē – krietnu daļu no kalendārā pavasara. Bet visam tomēr ir savs laiks, un – sākas dzīve zem anticikloniem.
Pavasari mums tradicionāli ir sausi. Situācijā, kad pēc ziemas okeāna ūdeņi – jeb ciklonu enerģijas “barotavas” - vēl ir salīdzinoši vēsi, tad tiem pāri ejosais siltais gaiss caur aizvien spēcīgāko Saules starojumu -> atdziest. Un ir ar lejupejošu virzienu. Un šādos apstākļos paaugstinās gaisa spiediens, un anticikloni piedzimst. Un savairojas. Un noklāj lielākas teritorijas “virs vidējā”.
Tātad... ieejam tradicionālajā pavasara saulainajā noskaņā un beznokrišņu periodā. Kas gan nav sausums pēc būtības. Vien saulainas dienas, kas tik ļoti nepieciešamas augiem. Lai tie varētu gan pumpurus izdiedzēt, gan lapiņas no zemes izdzīt. Tradicionāli pavasarī pietiek ar zemes mitrumu: no bijušā sniega un no iepriekšējiem nokrišņiem.
Citādi ir ar sausumiem, kas uznāk ar anticikloniem citos gadalaikos. Citos mēnešos – vasarā, rudenī anticikloni rodas kombinējoties dažādiem (un daudzejādā ziņā – arī nezināmiem) faktoriem. Tamdēļ tie gan var atnest sausumu jeb mitruma deficītu. Ja nokrišņu un beznokrišņu periodi sakombinējas tādējādi: kad kavē nevis veicina augu valsts augšanu, tad pie mums atnāk t.s. “bada gadi”. Nu tā, tradicionālie pavasara anticikloni- veicina augu valsts pamošanos.
Un laikam – mēs esam tradiconālā pavasara priekšdurvē? Manīsim lietas ikdienas prognozēs un vērojumos.
Komentāru nav.