... vismaz uz 20. gadsimta vidusdaļu vai vēl senākos gados. Tad, kad nebijām saindēti ar jaunajām IT tehnoloģijām. Un tad, kad jārīkojas bija vien ar saviem spēkiem un tikai uz tiem jāpaļaujas. Runa protams, par meteo-radara blokādi. Un saistībā ar jaunajiem notikumiem, kas aisākušies šās nedēļas pirmdienā. Šim rakstam varētu likt arī otru virsrakstu – izeja ir vienmēr!

Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei 17.10.11., 17:50

Uz brīdi aiziesim prom no "radara jautājuma" un pievērsīsimies... sērkociņiem. Reiz arī tādi nebija izgudroti. Un cilvēkiem pie sildošās uguns vajadzēja tikt tik un tā, un arīdzan barība bija jāapvāra. Tad nu bija pat visai daudz paņēmieni. Austrālijā- "homo sapiens" aizsenči berzēja vienu koku pret otru, kamēr tie iekarsa un uzliesmoja iesākumam pirms ugunskura. Mūsu apvidos uz reizi pēc Ledus laikmeta cilvēki sita vienu akmeni pret otru, kamēr dzirksteles šķīda un iekrita iepriekš sagādātā sausas zāles kušķī.

Droši vien ir vēl citi paņēmiemi. Šo rindu autors mazotnē, kad bija pad-laiki, un pat spičkas bija deficīts: tad vecmāmiņa (lai Viņai vieglas smiltis) – ārā kurināja ugunskuru vairākas dienas pēc kārtas, bet vakarā nosedza ar svaiga alkšņa šķilām. Tādējādi ugunskurs izplēnēja, bet alkšņiem lēnām gruzdot – tomēr ogles bija apakšā arī nākamajā dienā. Tad tās varēja paņemt plītij iekuram, bet tad bija uguskurs no sausām kritalām jāiekurina un atkal nākošanā vakarā jāapkrāmē ar nākamjām svaiga alkšņa šķilām. Un tā tālāk – katrā aiznākamā dienā. Vai arī kā puišeļi dauzīdamies- saulainā dienā ar palielināmo stiklu bez garām pūlēm aizsvilināja vispirms papīra strēmeli, pēc tam pēc vajadzības vēl kaut ko...

Tagad "aizejam" no spičkām atpakaļ pie aizslēgtajiem radariem, tā sacīt. Taču saglabājot zināmu līdzību ar sērkociņu būšanu.

Man, sacīsim nav īpašas grūtības sastādīt vizuālo mākoņu karti attiecīgā brīdī tikai caur vizuālajiem vērojumiem. Paraugs zemāk...



Jāsaka, man ir iespējas ekstremālās situācijās pašam uzstāties kā "radaram". Jādomā: "uz" manām acīm neviens neiedomāsies uzlikt kādus nodokļus vai samaksu. Pats arī neprasīšu/ man prieks ir darīt citiem labu un palīdzēt. Priekšroku dodu tam: lietas dāvināt nevis pārdot.

Un tad es sacīsim, 2012.. gada 14. jūnijā (absolūtā nesaistībā ar staļiniski-komunistisko represiju atceres gadadienu) uzstādu šādu karti: "cb mākoņu/negaisu situācija plkst. 15:00". Kopā ar pavadošo teksti par iespējamiem brīdinājumiem. Protams, ir ierobežojumi- nevaru to darīt cauru diennakti, pa vidam maisās gan naudas, gan citi darbi... Reizēm negaisu dēļ nav elektrības, internets.

Taču tad, kad es sastādu šādu karti, tad visus "komer-radaru" piedāvātājus un reizē ātras naudas gribētājus varu aizsūtīt vai nu pēc baravikām līdzīgām sēnēm, vai darīt to- ko caur friolu valodu apzīmē "defekācijas" procesu, vai arī uz tiem "3 maģiskajiem burtiem" – ar kuriem vienlaikus dižās Krievzemes plukatnieciskajās aprindās apzīmē bērnu radīšanas orgānu...

Tā, tā vai citādi – attīstam kādas jaunas idejas. Apzināmies, ka neesam vakarējie. Un uz pagātni aizsūtīt mūs vairs nevarēs. Un, ja kādi vairāki laika vērotāji uzmestu laiku pa laikam šādas kartes arī citās Latvijas pierobežās? Tad ar tautiskajiem līdzekļiem tiksim pāri kādai šaurai vietai. Galu galā- viss ir mūsu rokās :)