Visa pasaule, un meteolietas, ir tikai pavisam neliela redzamās “saules” apakškopa- tā teikt, ir iekārtota tā: ka 100% nākotni parastam cilvēkam paredzēt nav lemts. Tas ir “ieprogrammēts” no Visaugstākā (patiesībā viņam vārda nav, tādas gaisā parautās kaprīzes pēc es viņu saucu par Likteņtēvu, pazīstams arī Viņa dēvējums par Dievu – kas arī ir tikai kristiešu izgudrojums tepatās zemes virsū) puses. Pārmaiņas pēc – šai reizē ir tikai daļēji meteoroloģiskas pārdomas.
Lielā (Neredzamā) Pasaule ir iekārtota tādi – ka tā veidojas, virzās un darbojas pēc konkrētas progrmmas, ko gan mums “homo sapiens” indivīdiem nav lemts izzināt, mēs norises redzam “ārēji” tikai kā daudzu notikumu it kā haotisku virknējumu. Bet dzīvības un tostarp arī cilvēku parādīšanās ir ieprogrammēta jau no Neredzamās Pasaules (kas ir vismaz 10 000 reizes lielāka salīdzinājumā ar Mazo jeb mums ar 5ciem maņu orgnāniem sajūtamā apkārtējā telpa) puses.
Tikko minētās programmas iesākums ir tāds, ka viss redzamais Kosmoss pulsē, caur Lielo Sprādzienu sākas tā kārtējā diena (zinātnieki domā- kopš tā brīža ir pagājis kādi 40 miljardi gadi), un mēs esam šīs dienas “priekšpusdienā”, nu tā pēc Zemes pulksteņa apmēram “10:00” rītā. Tātad vēl ar maksimālu attīstību vēl priekšā. Tad kosmoss sāks pārveidoties (ne sarauties), un kustība notiks gatavības virzienā, bet tas nenozīmē – ka attīstība arī būs pretēja. Nē, viss nobriedīs un nogatavosies un gatavosies nākamajam Lielajam sprādzienam, kas būs pēc (protams, jūtami aptuvenās kategorijās) 100 miljardiem gadu... Saules mūžs uz šī fona ir niecīgs lielums, tā eksistē “1 stundu”, dzīvība uz Zemes pēc tās pašas mērvienības – vien “2 minūtes”, bet progresīvās cilvēces attīstība (tehnoloģiskais laikmets)- mazāks par “0,0001 sekundi”.
Ar šo gribēju pasacīt, ka esam vien pavisam neliela (laikā un telpā) pasaules daļa, un mums iedots saprāts tik daudz – lai šodien nodrošinātu dzīvi uz Zemes, pēc ilgāka laika – arī apgūt Saules sistēmu, pēc tam – tuvākās zvaigznes, un ... kad tiks atklāta reālā teleportācija (masas momentāna pārvietošana lielos attālumos) tad arī apgūsim tuvākās galaktikas. Rezerve mūsu dzīvošanai Kosmosā ir uhhhhhhhh.... liela. Bet arī ne par to ir stāsts.
Stāsts ir par to, ka reiz mūsu zināšanas būs krietni vairāk – visās un visādās jomās. Taču ir lietas, kuras mums nebūs lemtas apgūt. Viena no tām: dvēseles mākslīgā ražošana. Otra: nākotnes sīkā un smalkā paredzēšana. TAS NAV mums domāts... Jo tā tad būtu mūsu iejaukšanās Lielajā Programmā, kas “nav atļauts”.
Vēl viena atkāpe – šis viss nav lasīts kādās tur grāmatās, bet zināšanas iegūtas tiešā veidā caur meditāciju (caur ko, savukārt, ir iespējams dzīves laikā aizkļūt nedaudz aiz Redzamās Pasaules robežām).
---
Tagad par meteo lietām. Kā jau sacīju, lai arī kā attīstītos zinātne un viedēšana, tomēr 100% nebūs iespējams paredzēt laika izmaiņas un novirzes. Ja patreiz mēs dienas meteo jomā varam līdz 50% ticamību vien noprognozēt maksimums 72 stundas uz priekšu no šā brīža, tad jau tālākā laikā šis pareģojumu varbūtības procents nokrītas jau zemāk. Tātad... ir iespējas paredzēt varbūtības, ne konkrēto notikumu izkārtojumu. Vēl vairāk, Likteņtēvs mums nepieļaus šādas zināšana, pat tad – ja kādos nākotnes aizlaikos mēs būsim tik gudri, kad būsim tik gudri jau pat 98% -> tad mums tiks “piespēlētas” jaunas notikumu kombinācijas, kas atkal būs jāpēta. Tas viss tiek “no turienes” darīts, lai mēs uz Zemes izpildītu vienu no vairākām misiju: apgūt zināšanas.
Jāgatavojas ir nevis notikumiem, bet gan varbūtībām. Es, sacīsim, gatavojos varbūtībām, kas gaidāmas ar >50% piepildīšanos, ausos uz iespējamiem notikumiem ar <30% iespējamību, nedaudz pievēršu uzmanību ~10% notikumu iespējamībai. Bet uz mazākām varbūtībām nereaģēju. Protams, vienīgais mums 100% notikums ir tas, ka mēs pēc “kārtējās darba dienas” kādreiz aiziesim no šīs pasaules (parādību atpazīstam kā “nāvi”, bet patiesībā tā ir tikai viena no mūsu daudzajām pārejām). Jo “aiziešana” ir ieprogrammēta jau mūsu “ienākšanas” brīdī. Tātad: es neparedzu nākotni – meteo tostarp – bet gan tikai varbūtības.
Visumā šī ir atbilde – dažiem uzjautātājiem – kamdēļ nenodarbojos ar precīzu gadalaiku paredzējumu jab ilgermiņa prognozēm. Tas nav vajadzīgs un tam nav jēgas. Ir mums klimata ietvari (kuri gan nav līdz galam izpētīti), ir Mega pārmaiņas, kuras savukārt nepamanām savas “darbadienas” laikā (pārāk īss tas mums dzīves brīdis priekš tam). Uz kurām klājas “viesū” neliela perioda fluktuācijas (2-20 gadu periodā), un mikroizmaiņas (dienu, nedēļu, mēnešu meteonovirzes).
Vai ne?
Komentāru nav.