Sirdī jūtot līdzi "Uzlēcošās Saules zemes" iedzīvotājiem – jāparunā domās arī Latvijas krastos. Tā jau nu tas ir: salīdzinot ar dažādām citām pasaules daļām – mēs dzīvojam kā mātes azotē. Mierīgi, nosvērti, reizēm flegmatiski un daudzviet visai pieticīgos finansu apstākļos. Liekas: nekas vairāk par dažu vētru, dažu lietusgāzienu zem melna negaisa, vai reizi desmitgadē uz galvas ziemā uzlīst kāda masīvāka atkala... Un tamdēļ arī šo rindu autoram škietas, mēs dzīvojamies pēc principa "ja pērkons nenorūc, vecītis krustu nepārmet" (krievu teiciens). Šis rakstu gals – arī turpinājums iepriekšējam materiālam "Jautājums par meteo arhīviem" .
Jā, kad nu reiz dzīvojam mūsu Dzintarzemē, liekas – nekas no Dabas Mātes Dusmu kambaru puses nenotiek un nenotiks. BET: cik ilgi? Droši vien ilgi, taču – ne bezgalīgi. Pat elementārākā statistika dod formulu: viss notiek, jautājums tikai par biežuma "frekvenci". Tātad, arī Rīgas līcī 20km no krasta var notikt 8,9 magnitūdas zemestīce, tātad arī līdz mūsu liedagiem var nonākts 4. kategorijas spēkam pielīdzināts vētrains ciklons. Arī Rīgas līcī var izveidoties kādi 2-3(5-7m) cunami.
Kādam var likties – jau sāku baidīt tautu vai ilgojos pēc lētas sensācijas.
Nebūt nē – tas ir aicinājums, kādos zinātniskās (vismaz) aprindās – caur pētījumiem nomodelēt lietas. Kas notiek, ja Roņu salas apkārtnē zemestrīces laikā zemes garoza lēcienveidīgi iegrimst par 2 metriem. Kas notiek – ja kaut kur Latvijas vidienē rūcinās 6 balles zemestrīce (tādas esot bijušas 16.-17.gs), un "līdz 5 baļļu stiprumam" paredzētā Pļaviņu HES sabrūk. Kaut kāds mēģinājums (varbūt sabiezinot krāsas) ir šajā Neogeo.lv rakstā (kad minētais HESs sagāžas aiz varena un strauja pavasara caur masīviem palu ūdeņiem). Sacīsim, Rīgas Tērbatas ielā – 17 stundas vēlāk kas līdzīgs var notikt? .
Kad līdzīgi nomodelējam domās un varbūt pat "zinātniskajos institūtos", tad ... baisi apjaušam, savā vēsturiskajā vieglprātībā esam sabūvējušies un savu maksimālo dzīvošanu saveidojuši tieši tur, kur vismasīvākie apdraudējumi gaidāmi. Gan reti, gan aiz vēsturiskās atmiņas robežām. Bet tomēr...
Protams, ne jau "vienas desmitgades" jautājums – laicīgi sagatavoties melnajām dienām, kuras var sākties jebkurā brīdī. Bet vismaz – caur šādām pētnieciskām un modelējošām darbībām ielikt sākuma punktu, lai savlaicīgi kādās dažās "piecgadēs" saveidotu aizsardzības sistēmu pret Dabas fatālajām grimasēm. Piemēram, Sankpēterburgas vadība ar Krievijas valdības atbalstu gādājusi, lai lejpus Ņevas ieteikai tiktu veidota slūžu sistēma (darbs nav pabeigts...), kas aizslēdzas un nosprostojas pie brīdinājumiem pirms kārtējās rietumu vētras. Tādējādi pasargājot no applūšanas "ziemeļu Venēcijas" centru.
Vispārīgi runājot – katra masīva dabas kataklizma sniedz mācību stundas visai pasaulei, vismaz to rajonu iedzīvotājiem – kuri mitinās līdzīgu apdraudējumu areālos. Vien mūsu pašu prātos – šīs "mācības" ieraudzīt, saprast. Vai nesaprast... līdz brīdim, kad viss atkārtojas jau pie mūsu logiem (tēma nav pabeigta)?
Komentāru nav.