Te ir jautājums, par ko esmu domājis. Un šodien pārdomas sniedzu jums. Tātad – cilvēku attiecības ar apkārtējo dabu. Vēl precīzāk- vai daba mīl to, kas cilvēkam patīk... ? Rakstu paātrināja arīdzan nesenā diskusija mūsu vidū par mežu izcriršanas priekiem. Šodien gan tiešā veidā par meteo lietām nerunāju, bet...

Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei.

Šo rindu autoram pirms laika bija laime braukt cauri visai Eiropai uz Itāliju un atpakaļ... Kopumā savas pēdas atstājot 9 valstīs. Dažādās valstīs cilvēki dažādi dzīvo. Negribas saukt šajā ziņā "labās" un "sliktās" zemes. Bet braucām (ar autobusu) cauri nolaistiem novadiem ap Silēziju, gan cauri līdz adatiņai sakoptajiem laukiem gan Viduseiropā, gan arī Dienvidos.

Jautājiens – cilvēks caur savu radikālo darbību ...hmm... palīdz dabai vai, taisni otrādi, jauc ārā iepriekš esošo dabīgo kārtību.

Cits piemērs. Apvidos uz Zemes, kur cilvēka cirvis un zāģis vēl nav ticis – viss tīri labi notiek arī bez "homo sapiens" līdzdalības. Piemēram, taigā Sibīrijā (vai arī kādos citos mežainās un mežonīgās kontinentu daļās). Tur laiku pa laikam arī ir negaisi, un kāds zibens iesperas mežā. Tad sākās ugunsgrēki (par kuriem katru gadu "jautrojas" reģionālo un reizēm globālo mediju reportieri), pāri paliek pārpelnoti novadi. Bet jau tūdaļ sāk turpat augt jauna mežu paaudze, kas apmēram pēc 150-170 gadiem atkal sasniedz pāraugšanas stadiju. Atkal jauns zibens, atkal jauns ugunsgrēks, un atkal kārtējais cikls noslēdzas. Varētu teikt, arī mežam ir savas paaudzes. Kāda daļa agrāko paaudžu koki saguļas purvos, iekonservējas, un finālā garākā ģeoloģiskajā periodā saveidojas mums pazīstamās akmeņogles. Zemākos zemes slāņos arī nafta un kurināmā gāze, šīm iegulām ir tāda pati misija – kā mums asinis. Jau agrāk šepatās rakstīju: Zeme kā kopums ir dzīvs organisms, uz kuras garozas dzīvojas šīs "homo sapiens" baktērijas, kas turklāt aizvien pieaugošā tempā sūc šīs "zemes asinis". Dažu valstu prezidenti publiski laiku pa laikam priecājas par jaunu mega-atradņu uziešanu savu valstu teritorijās. Pēcāk izsausinot dzīles un veicinot aizvien postošāku zemestrīču rašanos (nafta galu galā ir buferis starp dažāda augstuma zemes slāņiem, nevis pateicīga degviela iekšdedzes dzinējiem). Teju tuvinam – paspējām uz kino ekrāniem apdziedāties un "uzvārīties" caur attiecīgajām vīzijām - šo "2012. gadu...". Bet nedaudz no tēmas novirzījos...

Atgriežamies pie ainavām zemes virsū. Tur, kur mēs esam "savairojušies" biezā slānī, sadibinājuši ciemus un pilsētas, tur dabu esam "zem sevis" padabūjuši. Skaistas villas ceļmalās, zālieni uz milimetriem gludi appļauti. Dzīvkociņu rātni pieradināti un apcirpti. Utt...

Latvijā dabas pārveidi esam sākuši ap laiku, kad tagadējā teritorijā dzīvojās Zviedri. Sākās pirmā viļņa masīvā mežu izstrāde. Tad radās mūsdienu pļavas un laiku lielā daļā Latvijas, pāris gadsimtu garumā no kokiem attīrījām ap 40% "letlandijas" teritoriju. Hercogs Jēkabs ar savu svītu šo uzbrukumu turpināja. Hercogistei slaidie skuju koki noderēja gan paši kuģu flotilei, gan jau toreiz labi attīstam koku eksportam uz Eiropas valstīm. Rietumeiropā taču "saprātīgais" cilvēks ar mežiem tika galā vēl dažus gadsimtus ātrāk. Citās Latvijas daļās tais pašos vācu un poļu baroni arīdzan (caur kalpu bariem) tāpatās turpināja ātru mežaudzes samazināšanu. Jau 21. gadsimta pirmo desmitgažu ciršana tikai tempā "iedzen" toreizējās meža aktivitātes. Jā, tagadējo pārmaiņu rezultātā, kad ātrā un pārsteidzīgā tempā tika nolikvidēti kolhozi (un lielie vīri ES vadībā aizdomājušies, ka nu kooperācija nav tik slikta lieta, tiesa - mūsu cilvēku "sava kaktiņa sindroms" vēl ilgi no pierēm ārā būs jādzen...), daba mēģina atgūt savas pozīcijas. Aizaudzējot: bijušās pļavas vispirms ar pionieru sugām (alkšņi, bērzi, kārkli), kurus pēc 30 gadiem nomainīs galvenie koki – skuju audze.

Galvenais ko šodien gribēju pateikt: diezin vai dabai ir "labi" tas, ka mēs pēc sava prāta darām savā apkārtnē. Mūsu klīniskie iekoptie lauki- diezin vai kalpo dabas veselībai. Labi, mēs savus miežus iezaudzējam, taču meži pietrūkst. Izjaucas dabas dabīgie cikli. Par kuriem mums lielākoties ir tikai miglainas nojausmas.

Mēs te brīnamies it kā par dabas katastrofu pieaugumu (kas arīdzan ir diskutējams jautājums – šo rindu autoram liekas, viss notiek samērā vienmērīgi, vien aizvien vairāk attīstītie mediji airvien ātrākā tempā par šīm jaktīm novada informāciju arī uz citiem kontinentiem tur dzīvojošamiem). Iespējams, tā ir dzīvās Zemes atriebība. Salīdzinājumam- dienas beigās vai taisno otrādi – rītā: jūtamies netīri. Tad ejam vannā vai dušā, nomazgājamies. Pie tā paša netīros ūdeņus atkal novadām kanalizācijā... un finālā dabā (kur attīrīšanas iekārtas daļēji vai pavisam nefunkcionē). Ko dara Zemes māte? Sūta uz krastiem nokrišņus, vētras, taifūnus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus. Arīdzan "ieiet dušā". Reizēm ar pavisam dramatiskiem redzējumiem, piem. Japānā 2011. gada marta zemestrīcē un cunami uzbrukumos. Mēs ar savu darbību, jo sevišķi industrālajos gadsimtos visai cītīgi gādājam par Zemes netīrību. Atkārtojos: netīši provocējam dabas grimašu pastiprināšanos.

Tādi mēs esam, tāda mums tā daba visriņķī. Tēma nav izsmelta... Vai ne?