Sirdī jūtot līdzi "Uzlēcošās Saules zemes" iedzīvotājiem – jāparunā domās arī Latvijas krastos. Tā jau nu tas ir: salīdzinot ar dažādām citām pasaules daļām – mēs dzīvojam kā mātes azotē. Mierīgi, nosvērti, reizēm flegmatiski un daudzviet visai pieticīgos finansu apstākļos. Liekas: nekas vairāk par dažu vētru, dažu lietusgāzienu zem melna negaisa, vai reizi desmitgadē uz galvas ziemā uzlīst kāda masīvāka atkala... Un tamdēļ arī šo rindu autoram škietas, mēs dzīvojamies pēc principa "ja pērkons nenorūc, vecītis krustu nepārmet" (krievu teiciens). Šis rakstu gals – arī turpinājums iepriekšējam materiālam "Jautājums par meteo arhīviem" .
Jā, kad nu reiz dzīvojam mūsu Dzintarzemē, liekas – nekas no Dabas Mātes Dusmu kambaru puses nenotiek un nenotiks. BET: cik ilgi? Droši vien ilgi, taču – ne bezgalīgi. Pat elementārākā statistika dod formulu: viss notiek, jautājums tikai par biežuma "frekvenci". Tātad, arī Rīgas līcī 20km no krasta var notikt 8,9 magnitūdas zemestīce, tātad arī līdz mūsu liedagiem var nonākts 4. kategorijas spēkam pielīdzināts vētrains ciklons. A… [Lasīt vairāk]