Zemāk ir manis apkopotās un aprakstītās visas iespējamās dabasparādības un to iespējamie veidi.

1) UZ ZEMES NONĀKUŠIE NOKRIŠŅI 

Lietus - izplatītākais nokrišņu veids, kas sastāv no atsevišķām ūdens lāsēm. Lietus daudzums katrā vietā ir atšķirīgs un atkarīgs no daudziem apstākļiem, kā reljefs, attālums no jūras, zemeslodes platuma grādi, gadalaiks un tamlīdzīgi. Piemēram Latvijā jebkurā gada dienā, kad gaisa temperatūra ir virs 0 C, var novērot lietu, gan smidzinošu, gan spēcīgas lietusgāzes, tomēr parasti visspēcīgākās intensitātes lietus ir novērojams negaisa laikā, bet nedaudz zemākas intensitātes lietus aktīva ciklona darbības zonā. Aptuvenu prognozējamo lietus intensitāti un veidu var noteikt pēc mākoņiem, no kuriem tas ir gaidāms. Spēcīgāks lietus sagaidāms sutīgā dienā no gubu lietusmākoņiem (cb), bet smidzinošs lietus parasti līst no slāņu lietusmākoņiem.

Smidzinošs lietus (arī smidzenis) - šķidri nokrišņi ļoti mazu ūdens pilieniņu veidā ar diametru, kurš mazāks par 0,5 mm. Tie izkrīt diezgan lēni. Sausa virsma lietus laikā paliek slapja ilgākā laika posmā un tā saslapinās vienmērīgi. Nokrītot uz ūdens virsmas, neveido vilnīšus. Smidzinošs lietus sākas un beidzas pakāpeniski, tas nekad nevar sākties strauji. Smidzināt var diezgan ilgi — no vienas stundas līdz pat vienai diennaktij. Lielākoties smidzinošs lietus izkrīt no slāņmākoņiem. Šajā laikā debesis pilnībā klāj mākoņi un Saule nav redzama. Ūdens pilieniņi ir mazi un krīt lēni. Nokrišņu intensitāte smidzeņa laikā ir maza — no 0,05 līdz 0,25 mm stundā.

Lietusgāze — ļoti stiprs lietus, kas parasti ilgst neilgu laiku, bet izkrīt diezgan daudz nokrišņu. Bieži vien lietusgāze krīt no lieliem gubu lietusmākoņiem. Lietusgāze strauji sākas un strauji beidzas. Tās laikā dažreiz var arī zibeņot. Gadās arī, ka izkrīt krusa.

Novērojumi rāda, ka jo intensīvāka ir lietusgāze, jo tā ir īsāka. Bieži vien ir vērojamas lietusgāzes, kuras ilgst 1—2 minūtes, bet šajā laikā izkrīt aptuveni 1—2 mm nokrišņu (1 mm/min). Ari Īslaicīgs lietus - Nokrišņu veids, kas tikpat ātri sākas un arī tikpat ātri beidzas, bet īslaicīgs lietus nav tik intensīvs kā lietusgāze

Miglas lietus — ir viegli šķidri nokrišņi, kas sastāv no šķidra ūdens pilieniem mazāks nekā lietus. Parasti tie ir mazāki nekā 0,5 mm (0,02 collas) diametrā. miglas lietus parasti izkrīt zemajiem stratus (St) mākoņiem un Stratocumulus (Sc) mākoņiem. Nokrišņu daudzums saniedz tikai 1 milimetru dienā. Sakarā ar nelielo izmēru miglas lietus pilieni, kas daudzos gadījumos ir tik mazi. miglas lietus lielākoties iztvaiko nesasniedzot virsmu un tāpēc var būt neatklāts novērotājam uz zemes.

Sniegs - cieto atmosfēras nokrišņu veids kas veidojas mikroskopiskiem ūdens pilieniem, zemā gaisa temperatūrā kristalizējoties un augot simetriskās, starainu zvaigznīšu formās. Parasti sniegs veidojas, kad gaisa temperatūra ir tuvu 0 C vai zem tās.

Īslaicīgs sniegs (jeb sniega duša) — cieti nokrisņi, kas tikpat ātri sākas un arī beidzas, kas arī var izpausties ļoti mainīgā intensitātē. Parasti šie nokrisņi izkrīt no gubumākoņiem - (Cb) Mākoņu daudzums nokrisņu laikā parasti ir ļoti mainīgs. Giasa temperatūra parasti, kad izkrīt ir ap 0 C.

Sniegagranulas (vai arī vieglā krusa) — nokrišņi, kas nokrītot uz zemes izskatās kā apaļas un dažādu konisku formu graudi dažādos veidolos. Granulu diametrs parasti ir no 2-5 mm. Parasti sniega granulas izkrīt no gubumākoņiem - (Cb). Šie nokrišņi parasti sākas pirms sniega brāzieniem. Nokrišņu laikā temperatūra parasti ir ap nulli.

Sniega graudi — nokrišņi, kas var būt arī necaurspīdīgi un var izskatīties, kā mazas baltas apaļas lodītes. Šo lodīšu diametrs nepārsniedz 2 mm. Tās ir ievērojami mazākas nekā sniega granulas. Sniega graudi var tikt novēroti pat diezgan zemā temperatūra (pat -10 C.) Parasti nokrišņi izkrīt no slāņu mākoņiem (St) vai izkrist arī no miglas mākoņiem, kas var veidot arī nelielu sarmu.

Krusa — nokrišņu veids, kas parasti ir novērojami vasarā un izkrīt no gubu lietus mākoņiem (Cumulonimbus — Cb) kopā ar lietu. Krusa veidojas mākoņu iekšpusē, kurā ir daudz ūdens pilienu, kuri zemā gaisa temperatūrā, kas mākonī sasniedz −20 līdz −40 grādus, sasalst veidojoties ledus kristālos. Krusas graudi sastāv no vairākiem ledus slāņiem un jo spēcīgāka ir augšup ejošā gaisa masu konvekcija, jo lielāku smagumu tā spēj celt un lielāki būs krusas graudi. Tas tādēļ, ka tie gaisā pavada daudz ilgāku laiku veidojoties. Nokritušās krusas slāņa biezums dažreiz var sasniegt pāris centimetrus. Krusa krīt no vienu minūti līdz pusstundu ilgi, parasti 5—10 minūtes, ļoti retos gadījumos pat veselu stundu.

Ledus adatas — cieti nokrišņi sīku ledus kristāliņu veidā, kuri lēni lido gaisā. Tie veidojas temperatūrā, kas zemāka par −10, −15 C. Dienā tie spīd Saules, bet naktī — ielas apgaismojuma vai prožektoru gaismā. Bieži šīs adatas veido spīdošus stabus, kuri iet no elektrības stabiem uz augšu. Novērojami skaidrā laikā. Parasti ledus adatas izkrīt no spalvmākoņiem un spalvu slāņmākoņiem.

Ledus graudi (arī ledus granulas) — nokrišņi, kas ir apaļas vai neregulāras necaurspīdīgas lodītes. Parasti to izmērs ir līdz 3 mm diametrā. Kombinācijā ar spēcīgu vēju, ledus graudi uz cilvēka neaisargātās sejas krītot izraisa asas un durstīgas sāpes. Parasti šie nokrišņi izkrīt no gubumākoņiem - (Cb). Visbiežāk šī parādība ir novērojama pavasarī un rudenī.

Slapjš sniegs (slapjdraņķis, izkusis sniegs,) — nokrišni, kas nokrīt tikapat ātri uz zemes tikpat ātri arī nokūst. Gaisa temperatūra parasti nokrišņu laikā ir nedaudz virs 0 C. Dažreiz tie ir arī lietus pilieni.

Slapjdraņķis kopā ar lietusgāzi (arī lietus duša un sniegs) — nokrišņu veids, kas bieži vien pāriet arī lietū. Pārsvarā šie nokrišņi izkrīt no gubumākoņiem - (Cb)

Atkala -(arī ledus lietus, sasalstošs lietus) — atmosfēras nokrišņu veids, kas izkrīt ledus gabaliņu vai lietus veidā. Pēc tam ūdens vai ledus piesalst pie zemes virsmas, koku zariem vai vadiem un veidojas apledojums. 

Jūras efekta nokrišņi (tiek dēvēti arī kāEzera efekta nokrišņi) — auksto gaisa masu plūšana pāri lielai un neaizsalušai ūdenstilpnei, kuras rezultātā rodas konvekcija (vertikāla siltumapmaiņa). Aukstais gaiss, nonākot virs siltiem ūdeņiem sasilst un paceļas augšup. Mākoņi un nokrišņi veidojas tad, ja gan konvekcija gan gaisa mitrums ir gana lieli. Retos gadījumos var būt pat pērkona negaiss.

Meteoroloģijā izšķir 2 atkalu veidus:

1. Iekšmasu atkala, kas veidojas ziemā "dienvidu ciklona" siltajā sektorā.

Apledojums — ir ledus slānis uz zemes vai priekšmetu virsmas, kurš parasti veidojas ziemā vai rudenī pēc atkušņa aukstā laikā, kā arī slapja sniega vai lietus lāšu sasalšanas dēļ.
Ļoti stiprs apledojums bijis Krievijas dienvidrietumos 1892. gada oktobrī. 20. un 21. oktobrī stipro ziemeļu un ziemeļaustrumu vēju ietekmē gaiss un augsne ievērojami atdzisa, bet jau 22. oktobra rītā pūta dienvidu vējš un sniga sniegs, kurš ik pa laikam pārgāja uz parasto un uz ledaino lietu. Augsne, koku zari un lapas pārklājās ar ledus kārtu.

2) NOKRIŠŅI, KAS UZ ZEMES VAI PRIEKŠMETIEM VEIDOJAS KODENSĀCIJAS REZULTĀTĀ, UN ARĪ CIETĒŠANAS VAI SUBLIMĀCIJAS IESPAIDĀ.

Sublimācija — vielas pāreja no cietās fāzes tieši gāzveida fāzē, apejot šķidro fāzi. Sublimācija ir fāžu pāreja, kas notiek temperatūrās un spiedienos, kas ir mazāki par trīskāršo punktu. Lielākā daļa cietvielu paaugstinot temperatūru atmosfēras spiedienā izkūst (pāriet šķidrā fāzē). Pazeminot sublimējušas vielas tvaiku temperatūru notiek desublimācija — vielas pāreja atpakaļ cietajā fāzē. Sublimāciju lieto vielu attīrīšanai, jo piemaisījumi bieži vien nesublimējas. Ledus sublimāciju vakuumā lieto sublimācijas žāvēšanai. Šādos apstākļos var panākt lielu žāvēšanas ātrumu zemās temperatūrās (var strauji izžāvēt karstumneizturīgas vielas).

-----------------------------

Rasa — atmosfēras nokrišņu veids, kad ūdens tvaiks kondensācijas un pilienveidā veidojas uz augsnes virskārtas, augiem un priekšmetiem. Šī parādība visbiežāk vērojama vasaras periodā, skaidrās naktīs, kad zeme atdziest zem rasas punkta temperatūras. Gaisa temperatūras pazemināšanās dēļ ūdens tvaiks kondensējas uz objektiem zemes virsmas tuvumā un pārvēršas par ūdens pilieniem. Parasti tas notiek naktī. Tuksnešainajos rajonos rasa ir diezgan būtisks nokrišņu avots augiem. Samērā ātra gaisa temperatūras pazemināšanās notiek uzreiz pēc Saules rieta, kad tās stari vairs nesilda zemi. Ļoti labi apstākļi rasas veidošanai ir arī tad, kad debesis ir skaidras, kā arī tad, ja virsma, uz kuras veidojas rasa, viegli atdod siltumu, piemēram, zāle. Īpaši intensīva rasas veidošanās notiek tropu rajonos, kur gaiss piezemes slānī satur daudz ūdens tvaika un arī ātri atdziest nakts laikā.

Salna — atmosfēras nokrišņu veids, kurš veidojas uz zemes virsmas vai uz priekšmetiem. Tas ir plāns ledus kristāliņu slānis, kurš veidojas no ūdens tvaika. Bieži vien salnas veidošanās laikā ir arī migla.
Tāpat kā rasa, salna veidojas tāpēc, ka zemes virsma atdziest līdz temperatūrai, kas ir zem nulles un arī kas ir zemāka nekā gaisa temperatūra. Pēc formas salnas daļiņas atgādina sniegpārslas, bet atšķiras no tām ar to, ka tās nav tik līdzīgas viena otrai, jo veidojas atšķirīgos apstākļos, uz dažādu priekšmetu virsmas.

Ledus — cieši sablīvētu ūdens kristāliņu kopums. Tas ir ūdens cietais agregātstāvoklis, kaut gan tam ir mazāks blīvums nekā ūdenim. Zemāka blīvuma dēļ ledus gabali spēj noturēties virs ūdens. Tīrs ūdens sasalst ledū, ja tā temperatūra ir zemāka par 0 C. Ledus var veidoties arī desublimējoties ūdens tvaikiem, pietiekoši zemā temperatūrā (sarma). Kā dabā sastopams ciets kristāls, ledus tiek pieskaitīts minerāliem - minerāls ir dabiski veidojusies neorganiska, homogēna, cieta viela ar noteiktu ķīmisko sastāvu un sakārtotu atomu struktūru, kas atbilst ūdenim pēc definīcijas ūdens - H2O, tas dabiski veidojas temperatūrā zem 0 C, ir homogēns ar specifisku ūdeņraža un skābekļa atomu izvietojumu.

Vieglā sarma — atmosfēras nokrišņu veids, nelielu ledus gabaliņu nosēdums. Tas ir apledojums uz zemes virsmas un dažādām virsmām (maziem zariem, vadiem u.c.), kas pārsvarā veidojas miglas laikā, ūdens tvaikam gaisā desublimējoties. Zari, smilgas, arī no sniega izvilkti zari nereti ir klāti ar plāniem ledus kristāliņiem, kuriem skaldņu leņķi atbilst regulāram sešstūrim, bet uz kristāliņa plakanās virsmas redzams svītrojuma tīkls arī tādā pašā leņķī. Ledus kristālu kopējais garums var pārsniegt vairākus centimetrus.
Sarma veidojas zemā gaisa temperatūrā, zem −15 C pūšot lēnam vējam. Ledus kristāliņu skaits uz virsmas pieaug tajā pusē, no kuras pūš vējš.

Kristāliskā sarma (arī baltā salna) — baltas nogulsnes, kas sastāv no smalkiem ledus kristālu struktūrām. Tie ir pūkaini ledus kristāliņi, kurus viegli nokratot tie sabrūk. Kristālisk sarma parasti veidojas naktī zem skaidrām debesīm un plānas mākoņu segas auksts un valda bezvējš, un arī, kad pastāv migla vai tvaiku dūmaka. Šajā parādībā norisinās sublimācijas process, kad temperatūra ir -11 .. -25 C. Atsevišķos gadījumos, kad kristāliskš sarma, migla vai dūmakas ūdens tvaikiem, kas atrodas gaisā. Ir grūti atšķirt starp kristāliskās sarmu no graudainās sarmas. Ja uz kāda metāla priekšmeta var redzēt kaut vienu kristālu, tad jau ir tikusi novērota kristāliskā sarma.

3) MIGLAS

Migla — sīku ūdens pilienu vai ledus kristālu uzkrāšanās piezemes gaisa slānī, padarot gaisu mazāk caurspīdīgu un apgrūtinot redzamību. Migla veidojas stabilās gaisa masās, kad nav novērojams vējš vai cita veida gaisa konvekcijas un gaiss kļūst piesātināts vai tuvojās šim stāvoklim.

Frontālā migla — siltā frontes iespaidā izkrītošie nokrišņi. Pēc tam notiek iztvaikošana, kas var radīt ievērojamu mitruma pieaugumu. Atmosfēras spiediena kritums izraisa konkrētā apgabala gaisa atdzišanu, kas savukārt noved pie mitruma kodensācijas un var veidoties arī ļoti bieza migla. 

Frontālā ledus migla — migla, kas sevī ietver ledus kristālus, kas rodas ļoti stipra sala laikā, kad ir paaugstināts gaisa mitrums. Latvijā novērojama diezgan reti.

Piezemes migla — migla, kas atrodas apakšējā piezemes slānī. Parasti tā novērojama virs jūru, upju, un ezeru ūdeņiem. Virs sauszemes piezemes miglas augstums nepārsniedz 2 m, bet virs ūdeņiem tās augstums nepārsniedz 10 m. Piezemes migla visbiežāk ir novērojama vēlā pievakarē pēc saulēkta. Kā arī skaidrās naktīs, kad piezemes slānī valda bezvējš.

Ledus piezemes migla — ir ledus miglas ar augstumu, kas nepārsniedz  2 m. Galvenokārt veidojas virs sauszemes

Lokāla migla — migla, kas veidojas tikai noteiktā abgabalā vai reģionā tā var būt jau no šeit pieminētajām miglām (Piezemes migla, Frontālā migla u.c) 

Jūras (ezeru, upes) iztvaikošana (iztvaikošanas migla) — blīva migla ap jūru, ezeru vai upi.Galvenais iemesls ir silto ūdeņu iztveikošana un nonākšana saskarē ar auksto gaisu. Virs ūdens esošais gaiss ir piesātināts ar lielu mitruma daudzumu. Liekais ar mitrumu piesātinātais veido blīvu miglu. Visbiežāk šī parādība veidojas vēlā rudenī. Pat diezgan stiprs vējš šo miglu dažkārt nevar izdzenāt.

Caurspīdīgā debesu migla (vieglā migla) — migla, kas redzama kopā ar mākoņiem. Horizontālā redzamība šīs parādības laikā nepārsniedz 1 km. Kad skatoties miglā uz skaidrām debesīm, mākoņu attiecība ir 0/0. Skatoties caur miglas mākoņiem, to skaitu un veidu, kas izveidoti, ņemot vērā to skaitu mākoņiem miglā. Migla nevar būt redzamā ar slāņu mākoņiem - (St) , jo miglas ir skatotis no zemes tos nevar atšķirt.

Dūmaka — dabas parādība, kas izpaužas kā sīku ūdens pilienu uzkrāšanās piezemes gaisa slānī. Šī dabas parādība samazina redzamību, bet ne tik ievērojami, kā migla. Dūmaka var tikt novērota kā laikapstākļu parādība, bet var arī parādīties vulkāniskās darbības rezultātā. Parasti dūmaka veidojas apstākļos, kad auksts gaisa slānis atrodas virs silta gaisa slāņa, izelpojot aukstā gaisā vai arī saunas tvaika istabā. Tā var būt arī mākslīgi radīta ar aerosola palīdzību, atbilstošā gaisa mitruma līmenī. Gaisa relatīvais mitrums dūmakā ir 75%, bet visbiežāk tas ir 85-97%. Parasti dūmaka novērojama tad, kad ir diezgan mitrs gaiss.

Smogs — intensīva pazemes gaisa piesārņojums lielās pilsētās un rūpniecības centros. To veido indīgo gāzu maisījums, dūmi, tvaiki, dažādi aerosoli, kurināmā atkritumi, putekļi, transporta izdedzes gāzes.

Smogs veidojas noturīgas atmosfēras uzbūves apstākļos, bezvēja laikā, kad nenotiek gaisa sajaukšanās. Mitrais smogs parasti rodas ziemā mitrā laikā, bet sausais - vasarā, rudens sākumā.

4) PUTEŅI

Sniegputenis — (jeb putenis) ir dabas parādība, kad vējš pa gaisu sev līdzi nes sniegpārslas. Parasti, bet ne vienmēr, tas notiek, kad mērenas vai stipras snigšanas laikā pūš spēcīgs, brāzmains vējš. Ja vējš brāzmās sasniedz vētras spēku, tad sniegputenis jau tiek klasificēts kā sniega vētra.

Sniegputeņa veidi:

Tiek izšķirti trīs galvenie sniegputeņa veidi:

1. Kad sniega pārslas kustas līdzi vējam, kas tās nes līdz brīdim, kad sniega pārslas pieskaras zemei.
2. Kad sniegs nesnieg, bet vējš ir pietiekami stiprs, lai no zemes paceltu jau nosnigušās pārslas un nestu tās pa gaisu.
3. Abi pirmie sniegputeņa veidi kopā (parasti spēcīgā vējā un pie nosacījuma, ka sniegs ir relatīvi sauss).

Citi sniegputeņa apzīmējumi:

1. Zemais putenis — vējš pārvieto sausu sniegu līdz 2 metru augstumam no sniega virsmas. Vēja ātrums ir lielāks par 6 m/s un ir zema gaisa temperatūra. Tiek dēvēts arī par sniegvilksni, vai vilksni.
2. Cīruļu putenis, jeb cīruļputenis — īslaicīgs sniegputenis, parasti vēlā pavasarī.

5) ATMOSFĒRAS PARĀDĪBAS, KURĀM ATRODOTIES ATMOSFĒRĀ, SATĀV NO CIETĀM DAĻIŅĀM.

Putekļi — sīkas, cietas daļiņas. Tik sīkas, ka ilgāku laiku atrodas gaisā, pirms nokrīt uz zemes vai kādas citas virsmas. Visvairāk putekļu ir pilsētas gaisā, mazāk lauku apvidū, vismazāk – pie jūras.
Visvairāk putekļu rodas no augsnes. Vējš paceļ gaisā miljoniem sīku augsnes daļiņu, kas ceļo apkārt pasaulei. Arī vulkānu izvirdumi pievieno savu devu – viena izvirduma laikā vulkāns izmet gaisā desmitiem un simtiem tonnu putekļu. Tie paceļas pat 50 km augstumā. Atmosfērā regulāri nonāk arī ārpuszemes putekļi, kas galvenokārt rodas no komētām un meteorītiem. Tie Zemes masu katru gadu palielina par 10 tonnām.

Putekļu migla — migla, kas visbiežāk veidojas vasarā sausā laikā un bezvējā. Galvenais cēlonis, kādēļ šāda parādība veidojas ir aiz ātri braucošajām automašīnām pacēlušies putekļi, kas bezvēja apstākļos sakrājas vienā teritorijā veidojot ļoti iztektu putekļu miglu.

Smilšu jeb putekļu vētra — dabas parādība, kuru Latvijā praktiski nevar novērot. Dažkārt novērojamo putekļu pūšanu pa Latvijas pilsētu nenotīrītām ielām vai pludmales sauso smilšu nelielas vērpetes brāzmaina vēja brīžos, nevar salīdzināt ar īstu un spēcīgu smilšu vētru.

6) ELEKTRISKĀS ATMOSFĒRAS PARĀDĪBAS

Negaiss — (arī pērkona negaiss) ir atmosfēras elekrtriskā dabas parādība, kad spēcīgas gaisa strāvas izraisa mākonī lietus lāšu un krusas graudu sadursmes, radot elektriskos lādiņus. Starp lādiņiem uzzibsnī milzīga dzirkstele — zibens, kas lielākoties nesasniedz zemi. No milzīgā siltuma, kas izdalās zibens rezultātā, tuvējais gaiss strauji izplešas izraisot pērkona dārdus. Negaisa mākoņi parasti veidojas mitrās, tveicīgās dienās, kad intensīvi iztvaiko liels daudzums ūdens, kas, spēcīgās augšup vērstās gaisa straumēs, kuru ātrums pārsniedz 200 km/h, veido masīvus gubu mākoņus. Bieži šādus negaisus pavada spēcīgas lietusgāzes ar krusu un brāzmainu vēju. Visbīstamākie negaisi ir tie, kas veidojas mitrās un tveicīgās vasaras dienās, kad temperatūra pārsniedz +30 C, aukstās atmosfēras frontes priekšpusē. parasti šādi negaisi ir bargi un ir iespējams novērot virpuļviesuli, jeb tornado.

Zibens - elektriskā izlāde starp mākoņiem vai starp mākoņiem un zemi negaisa, bet retāk stipra sniegputeņa vai vulkāna izvirduma laikā. Izlāde notiek, kad atmosfērā izveidojas jonizēta gaisa kanāls. Ar neapbruņotu aci elektroni nav redzami, bet, kad notiek zibens izlāde, tie kustas tik ātri, ka gaiss šaurā kanālā ap tiem kvēlo (notiek gāzes jonizācija un veidojas plazma).

Lodveida zibens - spīdošs, lodveida formas 10—100 centimetru diametra veidojums, kas pastāv no dažiem desmitiem sekunžu, līdz pāris minūtēm. Lodveida zibens pārvietojas samērā lēni, lēcienveidīgi, iekšējās skaņas pavadībā un pazūd vai nu nemanot, vai ar spēcīgu sprādzienu. Negaisa mākoņos lodveida zibens novērots līdz simts reižu biežāk nekā zemes tuvumā. Dzīvojamās ēkās lodveida zibens var iekļūt pa atvērtu logu, elektriskajiem un telefona vadiem, kā arī caur dūmvadiem.

Sarkanā feja - neparasts zibens paveids. Šis zibens paveids veidojas mākoņos un izlādējas atmosfērā līdz pat 100 km augstumam.Tagad zinātnieki cenšas noskaidrot šīs spēcīgās elektriskās izlādes ietekmi uz klimatu pasaulē.

Polārblāzma (arī ziemeļblāzma jeb kāvi) ir atmosfēras optiskā parādība, augšējo slāņu (jonosfēras) spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām. Polārblāzma tiek bieži saukta arī par ziemeļblāzmu, jo novērotāji to parasti redz ziemeļu pusē un ziemeļu puslodē. Taču 'dienvidblāzma' ir tieši tāda pati kā ziemeļblāzma vienīgi dienvidu puslodē nav tik daudz novērotāju.

7) ATMOSFĒRAS OPTISKĀS PARĀDĪBAS

Mirāža - optiska parādība, kad Saules stariem atstarojoties cauri siltajām vai aukstajām gaisa masām rodas mirāža. Vārds mirāža ir cēlies no franču valodas: mirer nozīme - ielūkojies spogulī.Apzīmējums ir pilnīgi pareizs, jo šī parādība saistās gan ar atstarošanās procesu, gan ar spoguli: saules stari rada "brīnumus" jeb mirāžas.

Gaiss ir neviendabīga vide, to slāņiem ir nevienāda temperatūra līdz ar to arī atšķirīgi blīvumi. Ja zeme ir sasilusi, tad apakšējais gaisa slānis ir daudz siltāks par pārējiem gaisa slāņiem, kas atrodas augstāk. Tāpēc saules stari šķeļot gaisa masu, nekad neiet taisnā virzienā, bet gan izliecas. Šo procesu sauc par refrakciju.

Polārblāzma (arī ziemeļblāzma jeb kāvi) ir atmosfēras optiskā parādība, augšējo slāņu (jonosfēras) spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām. Polārblāzma tiek bieži saukta arī par ziemeļblāzmu, jo novērotāji to parasti redz ziemeļu pusē un ziemeļu puslodē. Taču 'dienvidblāzma' ir tieši tāda pati kā ziemeļblāzma vienīgi dienvidu puslodē nav tik daudz novērotāju.
Dēvēta par Aurora borealis ziemeļu puslodē un par Aurora australis dienvidu puslodē. Aurora — romiešu rītausmas dieviete, borealis tulkojumā no grieķu valodas — ‘ziemeļu vējš’, australis — latīņu izcelsmes vārds, kas nozīmē ‘dienvidu’. Ziemeļamerikā krī indiāņu cilts polārblāzmu saistījusi ar garu dejām.

Halo - spīdošs gredzens ap Sauli vai kādu citu debess ķermeni, optiskais efekts.
Halo parasti parādās ap Sauli un Mēnesi, retos gadījumos pat ap ielas gaismām. Halo izraisa ledus kristāliņi spalvmākoņos 5—10 km augstumā, troposfēras augšējos slāņos. Dažreiz lielā salā halo veido ledus kristāliņi ļoti tuvu Zemes virsai. Šajā gadījumā tas izskatās pēc spīdīgiem dārgakmeņiem.

Halo nebūtu ieteicams fotografēt ar parasto fotoaparātu, jo tas būtībā ir Saules atspulgs. To ir iespējams nofotografēt, tomēr pārāk gaišās Saules dēļ tas izskatīsies bāls, pazudīs krāsas. Vajadzētu aizsegt Sauli vai nu ar plaukstu, vai ar kādu priekšmetu un tikai tad fotografēt

Iridescence - rodas, Saules gaismai ejot cauri mākoņiem, kad to daļas ir plānas un tajās ir līdzīga izmēra ūdens pilieni un kad difrakcija (parādība, kas izpaužas kā gaismas apliekšanās ap šķēršļiem) var likt tiem iekrāsoties krāsās, kas līdzīgas parādībai “korona” (dažādās zaigojošās krāsās). Iridescence parasti ir redzama galvenokārt tad, kad daļa no mākoņa veidojas, jo tad visi ūdens pilieni ir līdzīga izmēra.
Dažreiz iridescence ir novērojama tālu no Saules, bet parasti tās tiešā tuvumā

Varavīksne - optiska parādība atmosfērā, kuru rada Saules staru laušana un atstarošana krītošos lietus pilienos. Tā parādās iepretim Saulei uz mākoņu fona, kad līst.
Varavīksnes loks pāri debesjumam ir viens no krāšņākajiem dabas skatiem. Krāšņā loka ārējā mala ir sarkana, leņķis 42 grādi, turpretī iekšējā — violeta. Pārējās krāsas izvietojušās atbilstoši tā loka gammai.

Miglas varavīksne (arī miglas loks) ir parādība, kas rodas, gaismas stariem ejot cauri smalkiem miglas ūdens pilieniņiem un veidojot lielu, bezkrāsainu (dažkārt saskatāmas neizteiktas krāsas) loku. Samērā reti novērojama parādība.

Mēness varavīksne - Līdzīga “parastajai” varavīksnei, tikai rodas naktī. Mēdz būt bezkrāsaina, bet parasti ir krāsas, reizēm pat ļoti krāšņa. Novērojama ļoti reti.
Dotajā bildē Mēness varavīksne ir redzama kā neizteikts loks starp zibens gaismu un tālo pilsētas gaismu. Bilde ir nekvalitatīva un pati varavīksne ļoti vāji redzama.

Laternu un citu mākslīgu objektu gaismas stabi ir  gaismas stabi visbiežāk ir Saules radīti. Diezgan bieža parādība, novērojama visu gadu.
Retāk to veido Mēness vai laternas, ļoti reti pat Venēra.
Gaismas stabus jeb pīlārus veido plakani, sešstūraini ledus kristāli, kā arī nelielas, līdzīgas formas sniegpārsliņas.
Mākslīgo gaismas objektu pīlāri veidojas mazliet savādāk – tiem gan arī ir nepieciešami sešstūraini ledus kristāliņi vai sniegpārsliņas, kam centrā ir neliels sešstūrains ledus kristāliņš. Tie rodas mākslīgajai gaismai atstarojoties uz leju no plakanajiem kristāliem.
Mākslīgie gaismas stabi, lai gan tā izskatās, nav tieši virs gaismas avota, bet mazliet nostāk no tā.

Zodiakālā gaisma - Rietumu pusē vislabāk novērojama pavasarī, bet austrumu pusē – rudenī. Gaisma ir ļoti vāja un pilsētā novērojama nav, arī mēness gaisma to nomāc.

9) KLASIFICĒTĀS ATMOSFĒRAS PARĀDĪBAS 

Pēkšņas straujas vēja brāzmas (angliski Squall) - ir pēkšņa, strauja un īsa vēa brāzmu pastiprināšanās. Dažu minūšu laikā, vēja ātrums palielinās līdz pat 20-30 m/s. ilgst dažas minūtes, tad nomirst leju vēlreiz. Parasti šāda parādība roadas no tumšajiem negaisa mākoņiem (tātad negaisa laikā). Vēja virziens šīs parādības laikā var mainīties.

Virpuļviesulis (tornado, tiek dēvēts arī par virpuļvētru) - gaisa masu spēcīga virpuļveida kustība ap izteiktu vertikālu asi. Virpuļviesulis parasti veidojas zema spiediena apgabala malā (aukstās atmosfēras frontes priekšpusē), auksto un silto gaisa masu saskares joslā. Tas ir spēcīgs un postošs piltuvveidīgs vai stabveidīgs atmosfēras virpulis, kas veidojas no Gubu lietusmākoņa līdz zemes vai ūdens virsai un iesūc sevī dažādus priekšmetus, ūdeni. Lielākajai daļai virpuļviesuļu vēja ātrums ir no 60 līdz 180 km/h, bet tā diametrs pārsvarā ir ap 75 metriem. Parasti virpuļviesuļi ir īslaicīgi, cik pēkšņi tie uzrodas, tik pat ātri tie beidzas. Šajā laikā tie veic tikai dažus kilometrus.
Vārds "tornado", kas ir virpuļviesuļa sinonīms, ir cēlies no spāņu vai portugāļu valodas darbības vārda tornar, kas nozīmē "griezties". Dažviet pasaulē to sauc par trombu vai smerču (Krievijā), bet virpuļviesuli, kas rodas virs ūdens, sauc par ūdens stabu.

Ūdens stabs - virpuļviesulis, kurš rodas virs ūdens virsmas, parasti tie nav saistīti ar pērkona negaisu. Lai gan ūdens stabi ir kā nelieli virpuļviesuļi, tos nesauc par virpuļviesuļiem, ja vien tie nenokļūst līdz sauszemei. Tie ir mazāki un vājāki nekā Tornado alejā novērotie, tomēr tie var būt diezgan bīstami. Ūdens stabs var apgāzt nelielas laivas, sabojāt kuģus vai arī nodarīt bojājumus, ja sasniedz sauszemi.

Inversija - anomālas kaut kāda parametra izmaiņas atmosfērā atkarībā no augstuma. Parasti tas attiecas uz temperatūras inversiju, t.i. gaisa temperatūras paaugstināšanos atmosfēras augstākos slāņos — gaisa temperatūra kilometra augstumā virs zemes ir augstāka nekā pie zemes.

Izšķir divus inversijas tipus:

• piezemes temperatūras inversija, kas sākas tieši no zemes virsmas, turklāt gaisa slāņa biezums ar inversiju ir tikai daži desmiti metru.
• temperatūras inversija brīvā atmosfērā, kur šāda gaisa slāņa biezums var sasniegt pāris kilometrus.

Temperatūras inversija ir šķērslis gaisa vertikālai pārvietošanai un bieži vien inversijas laikā veidojas dūmaka, migla, smogs, mākoņi, mirāžas u.c. Inversija ir arī atkarīga no apkārtnes reljefa. Piemēram, virs lielām pilsētām, kuras atrodas kalnu ielejās, bieži veidojas smogs. Visstiprākās inversijas parasti novērojamas Sibīrijas austrumos un Antarktīdā ziemas periodā.

Rakstā izmantotie avoti:

• Plašāku informāciju par visām pieminētajām atmosfēras parādībām var lasīt Wikipēdijā
• Igaunijas Meteoroloģijas Un Hidroloģijas Institūts
• http://dabasparadibufoto.wordpress.com/