Laika ziņas vienmēr ir skatītākais informācijas bloks televīzijās, klausītākais radio un lasītākais avīzēs. Un tas nav nekas neparasts – galu galā tas, kāds laiks būs aiz loga rīt, parīt un aizparīt, ietekmē jebkura iedzīvotāja dzīvi. Gan ikdienā (vai neaizmirsām paņemt lietussargu?), gan darbā (vai šodien laukā varēsim vākt sienu?). Jau kopš sirmas senatnes gaidāmo laiku cilvēki ir paredzējuši pēc norisēm dabā - gan pēc tā, kādā krāsā ir debesis un kā pūš vējš, gan pēc putnu un dzīvnieku uzvedības. Tādu laika pazīmju ir milzum daudz! Piemēram, laukos zināja, ja bezdelīgas vakarā lido zemu, rīt gaidāms lietus. Ja saule pie apvāršņa noriet sārta, tad gaidāma skaidra, bet vējaina diena. Paaudzēs uzkrātā un cilvēku atmiņā glabātā pieredze ļāva prognozēt laika apstākļus arī ilgākam laika posmam. Nav iespējams viennozīmīgi pateikt, cik precīzas dažādos laikos ir bijušas šīs prognozes, tacu vairumā gadījumu tām ir pamatojums. Visas norises dabā ir savstarpēji saistītas, un tās ietekmē laika apstākļus.
Vēl daži tautā populāri laika apstākļu ticējumi:
- Ja rudenī daudz miglas - ziemā būs daudz sniega.
- 10 novembris - Mārtiņi. Mārtiņš taisa tiltus, Katrīna ārda. Pa mārtiņiem salst, pa Katrīnām (25. novembris) kūst.
- Ja Mārtiņos zosis iet pa ledu - Ziemassvētkos tās peldēs pa ūdeni
- Ja mārtiņi miglaini - būs silta un mīksta ziema.
- Ja ap Mārtiņem ir skaidra mēness nakts - būs skaidrs siena laiks.
- Ja ap Māriniem kokos vēl zaļas lapas - nākamajā gadā to būs maz Vasarsvētkos.
Uz sauszemes laika apstākļus galvenokārt nosaka gaisa temperatūra, atmosfēras spiediens, gaisa mitrums, vēja virziens un stiprums un citi parametri. Tātad tas, kas notiek atmosfērā tuvu Zemes virsmai. Svarīga ir arī atrašanās vieta uz zemeslodes - vai tā ir tālu, vai tuvu okeāniem un jūrām, augstu vai zemu virs jūras līmeņa un tamlīdzīgi. Ilgtermiņā laika apstākļus ietekmē Saules siltumstarojums, okeānu struames, pastāvīgie vēji un citi globālie procesi.
Barometrs
Laika apstākļu prognozēšana mūsdienu izpratnē aizsākās pirms vairāk nekā 300 gadiem, kad noskaidrojās, ka gaisa spiediens virs kāda zemes punkta ir mainīgs un tas tieši ir saistīts ar laika apstākļiem. Ja atmosfēras spiediens ir zems, tad biežī līst, bet, ja augsts - spīd saule. 1644. gadā itāļu fiziķis Evandželista Toričelli izdarīja eksperimentus ar viena galā noslēgtu ar dzīvsudrabu pildītu caurulīti. Viņš ievietoja to ar vaļējo galu uz leju dzīvsudraba vannā un konstatēja, ka caurule neizlija pilnīgi tukša. Caurulē palika 76 centimetru augsts dzīvsudraba stabs. Toričelli secināja, ka gaisa spiediens uz dzīvsudrabu vannā ir vienāds ar dzīvsudraba staba spiedienu caurulē. Viņš bija izgudrojis pirmo dzīvsudraba barometru. Toričelli konstatēja, ka gaisa spiediens ir atkarīgs no laikapstākļiem. Tāpēc kopš 1649. gada daudzviet Eiropā barometru sāka lietot, lai noteiktu gaidāmos laikapstākļus.
Vēja rādītājs
Tomēr meteorologi drīz vien saprata, ka atmosfēras spiediena mērījumi vienā vietā nav pietiekami, jo paaugstināta un vai pazemināta spiediena apgabaliem, ar kuriem ir saistīti laika apstākļi , ir ļoti lieli izmēri un tie pārvietojas saskaņā ar noteiktiem likumiem. Lai to labāk izprastu vajadzēja iemācīties sastādīt laika apstākļu kartes. Pirmie meteoroloģisko novērojumu tīklu mēģināja izveidot angļi 1723. gadā.
Sinoptiskā karte
Nozīmīgs solis ceļā uz laika apstākļu prognozēm tika izdarīts 20. gs. sākumā, kad ilgstoši krātie un apkopotie laika apstākļu novērojumi vainagojās ar teorētiskiem spriedumiem. Norvēģis Vilhems Bjerkness izskadroja atmosfēras spiediena lielo apgabalu - ciklonu un anticiklonu rašanos. Viņš uz sinoptiskajām kartēm saskatīja divas līnijas, kurās gaisa plūsmas it kā saiet kopā. Šīs līnijas atdala siltā un aukstā gaisa apgabalus. Vēl vairāk, ar šīm līnijām ir "saistītas" lietus zonas, vētras un pērkoni. Šīs līnijas vēlāk tika nosauktas par atmosfēras frontēm.
Tā kā ziemeļu puslodē mērenajos platuma grādos cikloni parasti pārvietojas no rietumiem uz austrumiem, tad caur novērojuma punktu vispirms pāriet ciklona austrumu fronte - siltā fronte, aiz kuras seko siltais gaiss. Siltas atmosfēras frontes apgabalos siltais gaiss aktīvi uzvirzās frontes līnijai, bet aukstais gaiss lēnām no tās atkāpjas. Tātad siltais gaiss panāk un apsteidz auksto gaisu. Pēc tam novērošanas punktam tuvojoas rietumu fronte - aukstā atmosfēras fronte, kura šķērsojos novērojumu punktu izraisa strauju temperatūras krišanos. Ap auksto atmosfēras fronti dinamika ir citāda: aukstais gaiss panāk silto un izspiež to uz augšu
Tātad ciklons ir atmosfēras virpulis, kas līdzi ar sevi atnes krasas temperatūras izmaiņas. Ziemeļu puslodē gaiss ciklonā griežas pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam un gaisa daļiņu trajektorijas atgādina spirāli. Uz centru saplūdušais gaiss lēnām ceļas uz augšu un tajā vienmēr veidojas mākoņi, no kuriem snigs, vai līs. Rajonos, kur ciklons vēl ir salīdzinoši "jauns" (trajetorijas sākumā), tiek novērotas lielākas nokrišņu zonas.
Ciklona preststats pēc visiem parametriem ir anticiklons. Gaiss tajā virzās pulksteņa rādītaja kustības virzienā, no centra izplūstot uz ārmalu un vienlaicīgi nosēžoties pie Zemes. Tāpēc anticiklonā nekad nav lielu gubu mākoņu un debesis visbiežāk ir skaidras. Turkāt atniciklons nepalielina temperatūras kontrastus, bet gan izlīdzina tos. Laiks anticiklonā ir sauss un bez vēja, un ir nedaudz mākoņu . Anticikloni veidojas arī vasarā, tad laiks ir skaidrs un karsts, dažkārt pat novērojams sausums. Tikai nedaudzajās rīta stundās viss apgabals, kuru aizņēmis anticiklons ir segts ar biezu viendabīgi miglu. Tas mēdz notikt gan ziemā, gan arī vasarā, kad gaiss anticiklonā ir pietiekami mitrs. Izveidojies anticiklons vienā vietā var noturēties nedēļu, mēnesi un pat visu sezonu.
Mūsdienās laika prognoze ir dažādu meteoroloģisko mērījumu kompleksu aprēķini noteiktam laika periodam. Galvenie prognozējamie elementi ir gaisa temperatūra, nokrišņi, vējš, gaisa spiediens un citi. Laika prognozes tiek sastādītas visdažādākās - sākot ar tām, kuras ziņo plašsaziņas līdzekļos, beidzot ar speciālām prognozēm aviācijai un jūrniecībai.
Polāri orbitālais satelīts MetOP. Vairāk informācijas: http://podaac.jpl.nasa.gov/MetOp (Angļu valodā)
Lai sastādītu laika prognozes ir nepieciešams kvalitatīvs novērojum tīkls plašā teritorijā. Piemēram, lai sagatavotu laika prognozi Latvijai tuvākajai dienai ir nepieciešami meteoroloģisko novērojumu rezultāti vismaz no Atlantijas okeāna līdz pat Urāliem. Savukārt prognozes ilgākam laika periodam prasa novērojumus globālā mērogā, gandrīz visā pasaulē. Atmosfēras faltiskā stāvokļa izzināšanai ir nepieciešama informācija par meteoroloģisko elementu vērtibām arī atmosfēras vertikālajos slāņos, pat līdz 15 km augstumam. Šim nolūkam kalpo radiozondes, mākslīgie pavadoņi, kā arī meteoroloģiskie radari.
Tartu – Toraveres meteoroloģiskā stacija (Autora foto)
Informāciju par atmosfērā notiekošajām likumsakarībām un klimata īpatanībām apstrādā un analizē sinoptiķi. Viņi arī veic meteoroloģisko pamatelementu aprēķinus, kurus izmanto veidojot prognozes.
Cerams, ka šis raksts jums palīdzēja izprast, kā notiek laika apstākļu prognozēšana.
Rakstā izmantoti: portālu ilm.ee, valmieraszinas.lv, eumetsat.int, https://wethermany.wordpress.com foto,
kā arī wikipedia, meteo.lv, http://weatherfoto.wordpress.com/ interneta materiāli.
Labais raksts!
Patiešām labs raksts!
Paldies, bija interesanti izlasīt:)