Pavasaris tomēr "kā pa celmiem" ir atnācis, kopumā visu mūsu acu skati pavērušies vairāk dabas virzienā. Un dažas domas šo rindu autoram burtiski sprāgst ārā – par tēmu: ka mēs vienīgie uz zemes esam tie, kas TO dara vien prieka pēc. Tas ir: atņemam kādam citam dzīvību. Lai gan mēs paši sevi esam apdēvējušies par "homo sapiens". Par mūsu attieksmi pret (par) Dabu varam rakstīt traktātus aiz traktāta. Šodien vien no manis ir maza lapiņa par to, kā mēs attiecamies pret apkārtējo dzīvību... tiešajā un individuālajā līmenī.

Pārdomas rakstītas īpaši meteolapa.lv saitei.

 

 

Atkal sāku no iztāles

Daba savā miljardiem gadu attīstībā ir izveidojusies šādi, ka viena dzīvība ir barība – citai dzīvībai. Kaut kādā Zemes vēlīnā ģeoloģiskajā attīstībā visiem dzīvajiem ir iedota vēl kāda funkcija: atņemt dzīvību arī brīžos, kad ir jāaizsargājās.

Teiksim, suns kož biksēs ja šo kaitina. Bites metas virsū, ja mēs pietuvināmies tuvāk par 10 metriem attiecīgajam stropam. Skudras kož, ja mēs šo mitekli bakstām ar koku. Un tā tālāk un tā joprojām.

Dabā visai dzīvībai ir savs sākums un savas beigas. Koks izaug, nodzīvo. Ar lapām bagātina atmosfēru ar skābekli, bet ar saknēm bagātina apkārtējo augsni ar trūdvielām. Tomēr pienāk brīdis, kad tam dzīvības enerģija (galīgs lielums) izbeidzas, tas nokalst vai vētra nolauž. Un stumbra atliekas atkal izveidojas par "dzīru galdu" dažādiem grauzējiem, kukaiņiem. Viss ir loģiski un saprotami.

Briedis piedzimst kā mazulis, izaug, grauž zāli un koku lapas. Tātad caur barību paretina arī zāles klājienus dabā, neļaujot tai pāraugt. Arīdzan koki, kuriem tiek apgrauzti apakšējie zari, ieliek savu spēku augšējos. Tātad kļūst staltāki, spēcīgāki. Vairāk lapas ir augšējos metros, kas atkal dod mums "santīmiņu" vairāk skābekli atmosfērā. Bet briedis kļūst vecs, saslimst, nokrīt. Un nākošie barības ķēdē barojas no trūdošajām miesām. Atkal viss ir loģiski.

Vēl Dabā valda nejaušību faktors. Kad atņemam kādam dzīvību arī neplānoti. Mēs nejauši sabradājam slieku uz ceļu. Kāds briedis ar kāju nejauši iebrien skudru pūznī. Tā ir nejaušība tai konkrētajai dzīvībai, taču ne Dabai kopumā. Arī tā ir dabiskā atlase, un tas viss ir saprotams.

...līdz "homo sapiens" visā iejaucās...

Cilvēks agrīnajā stadijā arīdzan bija stingri sajūgts ar dabu. Bija no tās atkarīgs un bija Dabas organiska sastāvdaļa. Tā teikt, barojās Dabā pēc nepieciešamības, aizsargājās – ja kāds uzbruka. Tostarp, padauzīja tādus pašus divkājaiņus kaimiņu barā, ja no turienes daži līda "manā dārziņā" baroties.

Taču kādā dienā pa mežiem klīstošie divkājaiņi paņēma rokā pirmās nūjas, lai risinātu savas dzīvošanas problēmas – no kokiem tā ātrāk var nodabūt lejā mežābolus. Tā ērtāk kādam ļoti uzmācīgam kaimiņu divkājainim iedot ar koku pa galvu. Ar to pašu brīdi mūsu aiztālie senči ir ierakstījušies lepnajās "homo sapiens" rindā. Auga arī pašapziņa, ka nu varam ne vairs pakļauties dabai, bet gan valdīt pār to.

Kopš tām aizsenajām dienām pagājuši kādi nieka 5 tūkstoši gadi, un šodien esam attīstījušies līdz tehnoloģiskajai sabiedrībai. Taču dažā virzienā nekur īpaši tālāk neesam tikuši. Šodien ne vairs gluži ar nūjām, bet ar modernākiem ieročiem turpinām aizsargāt savas teritorijas un pie izdevības iegūt kādas jaunas. Citā augstāk organizētajā dzīvībā arīdzan ir tieksme sargāt un "iezīmēt" savu teritoriju, tomēr tas nenotiek uz konkurējošo īpatņu nogalināšanas rēķina.

Taču vienā ziņā "cilvēks saprātīgais" izceļas uz visu pārējo fona. Mēs mīlam atņemt kādam dzīvību tikai tāpat prieka pēc. Noplūcam puķīti, nocērtam kārtējā gadu mijā (atkal kaut kur no "augšas parautā" laika skaitījumā) kādu mazu eglīti. Pašaudāmies ar gaisa šauteni pa balodīšiem. Tāpat arī medībās pa pīlēm un gruntīgākiem dzīvniekiem, visu jaktēs iegūto gaļu atdodot dzinējiem.

Daža rindkopa priekš nevājiem nerviem...

Iedomājamies šādu situāciju kā visfatālākajā šausmu filmā. Kad mūsu bērniem kāds "lielais saprāts" apgriež kaklus, pakarina ar galvu uz leju, dažas dienas apkarinā ar rotaslietām. Vēl kādu dienu "tur saprātīgie" danco netālu, izdzer šampanieti, uzšauj gaisa kādu petardi. Pēc tam līķīti dažas dienas vēlāk aiznes vai nu uz kurtuvi vai arī uz kādu izgāztuvi.

Brrrrrrr.... šādi domājot. Taču tagad paviedēsim: ko tad mēs darām ar egļu bērniņiem nedaudz pirms 31. decembra ikkatrā Saules Riņķī? Prieka un nez kādas estētikas pēc. Tas pats arīdzan, kad Jāņos uzrīkojam bērzu meiju ciršanu un "jāņu zāļu" vākšanu. Un kad puķes (precīzāk- šo puķu līķus) pasniedzam daudzās un daudzās reizēs?

Tas viss bez mūsu "saprātīgās" sirdzapziņas pārmetumiem notiek un, pēc visa spriežot, notiks vēl garus gadus uz priekšu. Individuālajā līmenī.

Un – ja jau mazajā, individuālajā līmenī viss notiek, tad jau nebrīnāmies arī par "saprātīgā cīlvēka" masīvo ietekmi uz dabu. Var jau būt, ka Zemes Māte rēķinās ar divkājaiņu aizvien drastiskāķo darbību uz virsējās "ādas". Un kādu laiku mūs piecieš. Pagaidām piecieš arīdzan to, ka sūcam naftu ārā- lai to sakurinātu un turpinātu piesātināt atmosfēru ar ogļskābo bāzi. Nafta domāta kā smērviela starp dažādām savstarpēji bīdošajām zemes plātnēm (līdzīgi kā eļļa starp zobratiem kādā mehānismā). Mēs šo naftu pumpējam ārā, tādējā palielinot arī masīvo zemestrīču (un cunami) iespējamību. Tas ir tikai viens (no daudzajiem) piemēriem tam, ka nekur tālu domāšanā neesam tikuši no brīža, kad aizlaiku priekšteči pirmo reizi paņēma rokās nūju dziļa meža vidū...

Un- kad būs smalkā domāšana?

Smalkā domāšana nozīmē- saprast galveno: visai pārējai dzīvība ir tādas pašas tiesības dzīvot uz Zemes līdzās mūs "radības kronim". Patreiz mēs vien domājam par sevi un uzskatām, ka tikai mums ir smadzenes un visi maņu orgāni. Jāsaka, tā ir smaga kļūda. Arīdzan katram kokam, katram zāles stiebram, katram odam, katram briedim, katram valim, katram... katram... ir savas smadzenes, ir visi maņu orgāni, ir sava dvēsele (jeb nemateriālā puse).

Tad nu aicinājums ir – attiecamies smalki pret visu apkārtējo dzīvību. Ņemam vien to, kas nepieciešams dzīvošanai, atstājam aiz sevis sakārtotu vidi. Es sāku to darīt ar sevi:

- neplūcu nekādas puķes, ne laukā, ne mājas, lai tās dotu kādam otrajam rokās. Vai nolikt uz kāda aizgājēja kapa. Ja nu akurāt ir nepieciešamība tāda, tad es izroku pūķi no sava dārza, ieliku ar visu sakni (sīpoliņu mazā puķupodiņā/ izlietotā kafijas bundžā vai pēc tomātu mērces atlikušajā pudelē, tai galu nogriežot), pasniedzu jubilāram. Lai tad šamējais dzīvā veidā to varētu aizstiept mājās. Šī paša iemesla pēc man nav vāzēs dzīvojošas puķes. Nav vajadzības dažu puķu podos audzēt, pietiek ar krāšņo ainu piemājas dārziņā.

- kaut kādas dullas (un no Vācijas zemju ievazātas) tradīcijas katrās 365 dienās nenogriežu no saknes kādu jaunu egli, lai pāris nedēļas vēlāk to nenāktos arī sakurināt.

- Jāņus izmantoju vien kā brīdi, lai vasaras vidū sakurinātu agrāk pavasaros savāktos netīrumus.

- jā, ap māju appļauju zāli. Taču tikai tamdēļ, lai Daba nekontrolētu neuzbruktu un "neieviestu" savu kārtību, traucējot man.

- kokus cērtu vien, cik vajag malkai un dažādiem darbiem. Cenšos katru pavasari vairāk iestādīt, nekā šos nocērtu.

 

-------------------------

Un nevienā variantā neeju plūkt mežā vizbulītes! Un jūs?

Turpinām vērot dabu!