Nu tad iesim – vizbulītēs?

Nu tad iesim – vizbulītēs?

Pavasaris tomēr "kā pa celmiem" ir atnācis, kopumā visu mūsu acu skati pavērušies vairāk dabas virzienā. Un dažas domas šo rindu autoram burtiski sprāgst ārā – par tēmu: ka mēs vienīgie uz zemes esam tie, kas TO dara vien prieka pēc. Tas ir: atņemam kādam citam dzīvību. Lai gan mēs paši sevi esam apdēvējušies par "homo sapiens". Par mūsu attieksmi pret (par) Dabu varam rakstīt traktātus aiz traktāta. Šodien vien no manis ir maza lapiņa par to, kā mēs attiecamies pret apkārtējo dzīvību... tiešajā un individuālajā līmenī.

Pārdomas rakstītas īpaši meteolapa.lv saitei.

 

 

Atkal sāku no iztāles

Daba savā miljardiem gadu attīstībā ir izveidojusies šādi, ka viena dzīvība ir barība – citai dzīvībai. Kaut kādā Zemes vēlīnā ģeoloģiskajā attīstībā visiem dzīvajiem ir iedota vēl kāda funkcija: atņemt dzīvību arī brīžos, kad ir jāaizsargājās.

Teiksim, suns kož biksēs ja šo kaitina. Bites metas virsū, ja mēs pietuvināmies tuvāk par 10 metriem attiecīgajam stropam. Skudras kož, ja mēs šo mitekli bakstām ar koku. Un tā tālāk un tā joprojām.

Dabā visai dzīvībai ir savs sākums un savas beigas. Koks izaug, nodzīvo. Ar lapām bagātina atmosfēru ar skābekli, bet ar saknēm bagātina apkārtējo augsni ar trūdvielām. Tomēr pienāk brīdis, kad tam dzīvības enerģija (galīgs lielums) izbeidzas, tas nokalst vai vētra nolauž. Un stumbra atliekas atkal izveidojas par "dzīru galdu" dažādiem grauzējiem, kukaiņiem. Viss ir loģiski un saprotami.

Briedis piedzimst kā mazulis, izaug, grauž zāli un koku lapas. Tātad caur barību paretina arī zāles klājienus dabā, neļaujot tai pāraugt. Arīdzan koki, kuriem tiek apgrauzti apakšējie zari, ieliek savu spēku augšējos. Tātad kļūst staltāki, spēcīgāki. Vairāk lapas ir augšējos metros, kas atkal dod mums "santīmiņu" vairāk skābekli atmosfērā. Bet briedis kļūst vecs, saslimst, nokrīt. Un nākošie barības ķēdē barojas no trūdošajām miesām. Atkal viss ir loģiski.

Vēl Dabā valda nejaušību faktors. Kad atņemam kādam dzīvību arī neplānoti. Mēs nejauši sabradājam slieku uz ceļu. Kāds briedis ar kāju nejauši iebrien skudru pūznī. Tā ir nejaušība tai konkrētajai dzīvībai, taču ne Dabai kopumā. Arī tā ir dabiskā atlase, un tas viss ir saprotams.

...līdz "homo sapiens" visā iejaucās...

Cilvēks agrīnajā stadijā arīdzan bija stingri sajūgts ar dabu. Bija no tās atkarīgs un bija Dabas organiska sastāvdaļa. Tā teikt, barojās Dabā pēc nepieciešamības, aizsargājās – ja kāds uzbruka. Tostarp, padauzīja tādus pašus divkājaiņus kaimiņu barā, ja no turienes daži līda "manā dārziņā" baroties.

Taču kādā dienā pa mežiem klīstošie divkājaiņi paņēma rokā pirmās nūjas, lai risinātu savas dzīvošanas problēmas – no kokiem tā ātrāk var nodabūt lejā mežābolus. Tā ērtāk kādam ļoti uzmācīgam kaimiņu divkājainim iedot ar koku pa galvu. Ar to pašu brīdi mūsu aiztālie senči ir ierakstījušies lepnajās "homo sapiens" rindā. Auga arī pašapziņa, ka nu varam ne vairs pakļauties dabai, bet gan valdīt pār to.

Kopš tām aizsenajām dienām pagājuši kādi nieka 5 tūkstoši gadi, un šodien esam attīstījušies līdz tehnoloģiskajai sabiedrībai. Taču dažā virzienā nekur īpaši tālāk neesam tikuši. Šodien ne vairs gluži ar nūjām, bet ar modernākiem ieročiem turpinām aizsargāt savas teritorijas un pie izdevības iegūt kādas jaunas. Citā augstāk organizētajā dzīvībā arīdzan ir tieksme sargāt un "iezīmēt" savu teritoriju, tomēr tas nenotiek uz konkurējošo īpatņu nogalināšanas rēķina.

Taču vienā ziņā "cilvēks saprātīgais" izceļas uz visu pārējo fona. Mēs mīlam atņemt kādam dzīvību tikai tāpat prieka pēc. Noplūcam puķīti, nocērtam kārtējā gadu mijā (atkal kaut kur no "augšas parautā" laika skaitījumā) kādu mazu eglīti. Pašaudāmies ar gaisa šauteni pa balodīšiem. Tāpat arī medībās pa pīlēm un gruntīgākiem dzīvniekiem, visu jaktēs iegūto gaļu atdodot dzinējiem.

Daža rindkopa priekš nevājiem nerviem...

Iedomājamies šādu situāciju kā visfatālākajā šausmu filmā. Kad mūsu bērniem kāds "lielais saprāts" apgriež kaklus, pakarina ar galvu uz leju, dažas dienas apkarinā ar rotaslietām. Vēl kādu dienu "tur saprātīgie" danco netālu, izdzer šampanieti, uzšauj gaisa kādu petardi. Pēc tam līķīti dažas dienas vēlāk aiznes vai nu uz kurtuvi vai arī uz kādu izgāztuvi.

Brrrrrrr.... šādi domājot. Taču tagad paviedēsim: ko tad mēs darām ar egļu bērniņiem nedaudz pirms 31. decembra ikkatrā Saules Riņķī? Prieka un nez kādas estētikas pēc. Tas pats arīdzan, kad Jāņos uzrīkojam bērzu meiju ciršanu un "jāņu zāļu" vākšanu. Un kad puķes (precīzāk- šo puķu līķus) pasniedzam daudzās un daudzās reizēs?

Tas viss bez mūsu "saprātīgās" sirdzapziņas pārmetumiem notiek un, pēc visa spriežot, notiks vēl garus gadus uz priekšu. Individuālajā līmenī.

Un – ja jau mazajā, individuālajā līmenī viss notiek, tad jau nebrīnāmies arī par "saprātīgā cīlvēka" masīvo ietekmi uz dabu. Var jau būt, ka Zemes Māte rēķinās ar divkājaiņu aizvien drastiskāķo darbību uz virsējās "ādas". Un kādu laiku mūs piecieš. Pagaidām piecieš arīdzan to, ka sūcam naftu ārā- lai to sakurinātu un turpinātu piesātināt atmosfēru ar ogļskābo bāzi. Nafta domāta kā smērviela starp dažādām savstarpēji bīdošajām zemes plātnēm (līdzīgi kā eļļa starp zobratiem kādā mehānismā). Mēs šo naftu pumpējam ārā, tādējā palielinot arī masīvo zemestrīču (un cunami) iespējamību. Tas ir tikai viens (no daudzajiem) piemēriem tam, ka nekur tālu domāšanā neesam tikuši no brīža, kad aizlaiku priekšteči pirmo reizi paņēma rokās nūju dziļa meža vidū...

Un- kad būs smalkā domāšana?

Smalkā domāšana nozīmē- saprast galveno: visai pārējai dzīvība ir tādas pašas tiesības dzīvot uz Zemes līdzās mūs "radības kronim". Patreiz mēs vien domājam par sevi un uzskatām, ka tikai mums ir smadzenes un visi maņu orgāni. Jāsaka, tā ir smaga kļūda. Arīdzan katram kokam, katram zāles stiebram, katram odam, katram briedim, katram valim, katram... katram... ir savas smadzenes, ir visi maņu orgāni, ir sava dvēsele (jeb nemateriālā puse).

Tad nu aicinājums ir – attiecamies smalki pret visu apkārtējo dzīvību. Ņemam vien to, kas nepieciešams dzīvošanai, atstājam aiz sevis sakārtotu vidi. Es sāku to darīt ar sevi:

- neplūcu nekādas puķes, ne laukā, ne mājas, lai tās dotu kādam otrajam rokās. Vai nolikt uz kāda aizgājēja kapa. Ja nu akurāt ir nepieciešamība tāda, tad es izroku pūķi no sava dārza, ieliku ar visu sakni (sīpoliņu mazā puķupodiņā/ izlietotā kafijas bundžā vai pēc tomātu mērces atlikušajā pudelē, tai galu nogriežot), pasniedzu jubilāram. Lai tad šamējais dzīvā veidā to varētu aizstiept mājās. Šī paša iemesla pēc man nav vāzēs dzīvojošas puķes. Nav vajadzības dažu puķu podos audzēt, pietiek ar krāšņo ainu piemājas dārziņā.

- kaut kādas dullas (un no Vācijas zemju ievazātas) tradīcijas katrās 365 dienās nenogriežu no saknes kādu jaunu egli, lai pāris nedēļas vēlāk to nenāktos arī sakurināt.

- Jāņus izmantoju vien kā brīdi, lai vasaras vidū sakurinātu agrāk pavasaros savāktos netīrumus.

- jā, ap māju appļauju zāli. Taču tikai tamdēļ, lai Daba nekontrolētu neuzbruktu un "neieviestu" savu kārtību, traucējot man.

- kokus cērtu vien, cik vajag malkai un dažādiem darbiem. Cenšos katru pavasari vairāk iestādīt, nekā šos nocērtu.

 

-------------------------

Un nevienā variantā neeju plūkt mežā vizbulītes! Un jūs?

Turpinām vērot dabu!

Kā Tu vērtē šo rakstu?
  1. 26.04.2013 20:04

    Jā, Raiti, ar savām vizbulītēm (vai varbūt komentāriem) esmu dziļi aizskārusi Tavu ego, ja reiz tik nikns raksts parādījies. Skatot Tevis veidoto lapu www.karametals.lv, kur Tu stāvi ar cirvi rokās, man par Tavu personību bija radies citāds priekšstats. Bet lai nu paliek, mums katram var būt (un ir) savas domas par šo tēmu, un es respēktēju Tavējās. Zinu tikai to, ka manās mājā vasaras saulgriežos smaržos vismaz viena meija un virs gultas tiks pakārts trejdeviņu zālu vainadziņš. Es ticu krāsu un smaržu terapijai :)
    P.s. Arī es katru gadu stādu gan kokus, gan puķes :D

    Ielādē...
    1. 26.04.2013 20:10

      Jāsaka, nekas nav aizskarts:) Par šo jau agrāk biju domājis.... Bet šepatās gaidu visu pārējo domas :)

      Ielādē...
  2. 26.04.2013 20:26

    Arī mūsu mājās jau vairākus gadus netiek cirsta eglīte.Ja zeme nav sasalusi,izrokam pavisam nelielu ar visām saknēm,ko pēc tam pārstādam savā zemē.Man arī neceļas roka nocirst slaidu bērziņu,bet pļavas puķu pušķi ar dažām pašas stādītām papardēm gan saplūcu vāzēm.Nedomāju,ka no tā kāds ļaunums dabai tiek nodarīts.Novītušais pušķis pārstrādājas kompostā.Mana māja ir pilna ar puķēm podos.Mani draugi zina,ka iepriecināt var ar puķi podā vai kādu jaunu stādu dārzam.Tomēr vasaras pilnziedā griežu un lieku vāzēs gan ceriņu zarus,gan peonijas,margrietas un citas bagātīgi ziedošas puķes.Par kapiem pilnībā piekrītu.Pavasarī sastādu leduspuķes,un ir skaista rota visai vasarai.Ne jau tur aiznestā pušķa lielums izsaka manu mīlestību pret aizgājušo.Un nav pēc pāris dienām jāskrien novākt vecās puķes,kas tik neglīti pūst vāzēs un burkās.

    Ielādē...
    1. 26.04.2013 20:34

      :) :) :)

      Ielādē...
  3. 26.04.2013 21:32

    Dziļākajā būtībā - piekrītu rakstam, kaut arī uzskati nav tik kategoriski. Arī es daudz labprātāk priecājos par ziediem pļavā, mežā, dārzā - nekā vāzē; par eglīti mežā - nevis kalstot mājā (personīgi manā mājā nocirsta egle nav bijusi). Bet no otras puses, ja tā eglīte vai meija aug kaut kur ceļmalā, zem elektrolīnijas, kaut kur kopjamās meža kultūrās, krūmājā, kur tik un tā tiks nopļauta, nocirsta un sakaltīs vai tiks sadedzināta tik un tā... Tad jau varbūt, ja kādam tas sagādā prieku, tad taču vispirms var arī atnest mājā. Tāpat dārzā taču ir jāretina, piemēram, košumkrūmi, tad jau izgrieztos zarus var tču vispirms izmantot arī kādam dekoratīvam nolūkam.
    Reizēm ir gadījies domāt, kur paliek visi tie skaistie pušķi, ko nes, piemēram, Dziesmusvētku gājienos?...
    Tā sagadījies, ka pēdējos padsmit gados ir izdevies iestādīt daudzus hektārus meža kultūru, t.i. tūkstošiem eglīšu, priedīšu, bērzu … Lasīt vairāk: novitusi.meteolapa.lv

    Ielādē...
    1. 26.04.2013 21:39

      Moricsalas rezervātā tepat Latvijā- ir mūžameži, kur cilvēkiem nav ļauts iejaukties. Ja koki kaut kur stipri traucē, tad es to uzskatu par uzbrukumu "sev". Saimneiciskā darbība arī ir normāla, tā ir salīdzināma ar "barības ieguvi". Tomēr tādas lietas jādara- atstādot atpakaļ jaunus mežus/pilnīgi pareizi. Jau pirms cilvēka ierašanās Daba pati tika galā ar pāraugušu mežu- reizi apmēram 200 gados to nodedzinot, caur kādu zibens spērienu vasarā.

      Ielādē...
  4. 26.04.2013 22:43

    Ej, nu ,beidziet, nu nevar tikai praktiski pieiet dzīvei:)Galvenais, jābūt līdzsvaram starp miesu un garu.Līdzsvaram starp nocirsto, izrauto un iestādīto.Tā tulpe savu sīpolu nobriedinās tik un tā, vai zieds palicis, vai arī tas noplūkts.Bērzam nogrieztie zari nekaitēs, ja galotne paliks neskarta.Eglītes svētkiem cērt vai nu tajās vietās, kur tās traucē , vai arī speciāli audzētās, bet svētkus bez egles es nespēju iedomāties, piedodiet, kur noskaņa, romantika, bērnu prieki par gaismiņām un dāvanām...Desmit vareni koki vienai ziemai apkurei ir normāli, bet viena svētku eglīte-grēks?To tik veči var izdomāt:)), neapvainojieties, lūdzu:)Ja cilvēks atbildīgi izturas pret dabu, tad dabai par to nevadzētu ļaunoties, jo beigās (katrs savās) mēs atdosim dabai savu parādu, tā nu tas ir iekārtots...

    Ielādē...
    1. 27.04.2013 00:21

      Piekrītu, mums vajag tās labās, pozitīvās emocijas, un mums vajag saskaņu, līdzsvaru. Nevar dabu piesārņot, iznīcināt, bet nevar to arī padarīt par neaizskaramu - tad visa jēga zūd. Tāpēc jāmeklē zelta vidusceļš, un, ja gribēsim, to arī atradīsim! :)
      Es vienkārši neatbalstu galēju uzskatu paušanu (vienīgais izņēmums man ir - mīlu karstas vasaras un aukstas ziemas, kā daudzi jau labi zin... ;) ), tas mani tracina, jo zinu, kur galējības noved - pie totālām iznīcināšanām...

      Ielādē...
  5. 26.04.2013 22:41

    Dabu mīlēt ir labi, bet nekad nevajag šaut pār strīpu - galējības pie laba gala nenoved. Nevienu, pašu dabu tostarp.
    Šāds raksta stils un uzstādījums, ieskaitot daudzas nepatiesības (Piemēram, daudzi dzīvnieki arī nogalina "prieka pēc" jeb vairāk, nekā var apēst paši. To, ko neapēd viņi, apēd citi vai tie pārvēršas trūdos. Tā kā apgalvojums, ka tikai cilvēks nogalina prieka pēc, neiztur kritiku.), jau atgādina, atvaino par skarbiem vārdiem, varbūt skaistu un cēlu, bet tomēr murgojumu.
    Pati daba ir organizējusi dzīvību tā, ka augstāk attīstītā pārsvarā dominē par mazāk attīstīto. Un, ja cilvēks ir nonācis šīs barības ķēdes augšgalā, tad tas nav "tāpat vien", un mums ir jāattaisno Radītāja dotā uzticība, vai arī mēs izzudīsim. Tas, protams, nenozīmē, ka mums ir viss jāiznīcina un jāpiesārņo, - tieši otrādi! Taču, ja mēs pakļausimies un nedarīsim neko, neko arī nesasniegsim. … Lasīt vairāk: novitusi.meteolapa.lv

    Ielādē...
    1. 26.04.2013 22:57

      Gadās, kad kādi plēsēji nokož citu dzīvnieku - neizrēķinot, ka kaut kas paliks pāri pēc pašu maltītes, tomēr tas - atkal nav prieka pēc...

      Ielādē...
      1. 27.04.2013 00:16

        Ja atsevišķi cilvēki - īpatņi kādu dzīvu radību nogalina "prieka pēc", to nevar attiecināt uz visiem!
        Un kas pateiks, ko nozīmē "prieka pēc" dzīvniekiem? Ja cauna nokož vistu baru, bet pāris vilki - aitu baru, tad kā to traktēt? Un šie piemēri nav vienīgie! Nevajag aizrauties ar cilvēku padarīšanu par "melnajiem eņģeļiem" un visu sasniegumu noniecināšanu! Visam jābūt līdzsvarā, bet visam arī savs mērs!

        Ielādē...
        1. 27.04.2013 00:20

          Bet tas pats vilks- šādi rīkojoties, vispirms domā par barību sev un saviem vilcēniem. Ar rezervi- varbūt mierīgākos apstākļos varēs atnākt pakaļ otrajai, trešajai... aitai. Un: es jau arī visus cilvēkus nemetu "pāri vienai kārtij". Jā, gadās mūsu vidū arī saprātīgi un tālredzīgi (attiecībā pret Dabu) domājoši cilvēki.

          Ielādē...
          1. 27.04.2013 00:30

            Vilku tādā brīdī vada instinkts, un tas saka - kod, kamēr vari, jo vēlāk varbūt nebūs! Un ne vienmēr viņam ir jārūpējas par pēcnācējiem. Bet arī cilvēkos mīt apslēpti instinkti, un dažreiz mēs tiem ļaujam vaļu - kā nu kurš kuram instinktam. Nav jau visi slikti, bet arī nežēlība un vienaldzība mīt starp tiem...
            Es gan gribētu teikt, ka nevis mūsu vidū mīt saprātīgi, bet ka starp mums mīt atsevišķi nesaprātīgi...
            Saprotu, Tu esi Dabas Apoloģēts, bet es palikšu pie saviem uzskatiem - ar dabu vajag prātīgi sadzīvot, ņemt, ko tā dod, taču gaidīt ar nolaistām acīm un izstieptu roku un baidīties, ka tik kaut ko nenominam - tā mēs nekur netiksim... :)

            Ielādē...
  6. 27.04.2013 10:54

    Nu atrāvušies ne pa jokam!
    Ja kas -visu jau nevar ar krūmiem aizlaist un par mežu pārvērst,nebūs kur labību sēt un kartupeļus audzēt.Eglītes pērku principā tāpēc ,lai nocirst koks neaizietu bezjēgā....Puķes gan mājās no dārza īpaši nenesu,labāk patīk ja zied dārzā.Visi man pārmet ka Rīgas mājas pagalms nav ne bruģēts ne asfaltēts-bet man patīk ,ka zāle ir pagalmā un sūna-nav dubļu un svaigs gaiss.

    Ielādē...
  7. 27.04.2013 16:37

    īstenībā var piekrist visu viedokļiem, katram sava ziņa taisnības ...

    Ielādē...
  8. 27.04.2013 00:22

    Mums mājās esmu ieviesis tradīciju Līgo vakarā iet vērot Jāņu zāles. Daži tās arī plūc, bet es to neatbalstu. ''Atkal saplūkuši līķīšus''. Ja grib mājās puķes, tad vajag tās izaudzēt podiņos, kas mūsu mājās ir liels daudzums. Daudzas skaisti zied un smaržo (smird). Ja man kādu augu iegribas, tad es vispirms uzzinu, kas tas ir un vai es spēšu pienācīgi par to rūpēties. Tāpat ir arī ar sēklām. Ja es kādu iestādu, tad es rēķinos, ka man tā būs jākopj un būšu atbildīgs par to. Ziemsvētku eglīti pērku veikalā, vai paņemu no skolas klases eglītes, kura vairs nav vajadzīga.

    Ielādē...
    1. 27.04.2013 16:50

      Mēs esam pazaudējuši vecās tradīcijas, jo vecajie pat Līgo pušķus taisīja ar dziļāku domu: plūca trejdeviņas puķes un zāles, pašā tās plaukumā (lasi: tad ,kad tās visbagātākās ar savu bioloģisko aktivitāti), pēc svētkiem tās nelika vāzēs un podos un nepūdēja, bet sakāra pušķus caurvējā un kaltēja.Tās bija vislabākā, vispēcīgāka tēja ziemai , ar milzīgu ārtniecisko efektu pret visām kaitēm.Arī augu jānīti (jānītis asais), ko jaunas meitas izmantoja zīlēšanai, vēlāk varēja dzert tējā, domāju, tas vajadzīgo efektu vēl pastiprināja:))

      Ielādē...
  9. 27.04.2013 18:43

    divkaajainis pa lielaam shaibaam no saakuma visu sachakaree un tad breec ka vajag miljonu lai glaabtu to kas sachakareets....taa tas peec wwII ir iegaajies ka 96,7% visam pamataa ir nauda...

    Ielādē...
  10. 27.04.2013 11:49

    :)
    Ja mēs tik ļoti mīlam dabu, tad labāk es ieteiktu pacīnīties ar daudz, daudz lielākām muļķībām, kā skaists zieds vāzē, vai ziemassvētku eglīte no kuras bērnies spīd acis, un ir pozitīvu emociju okeāns.

    Piemēram mani tracina mazies HES, kuri reāli iznīcina veselas ekosistēmas. Un pie tam man par to vēl ir japiemaksā dēļ mākslīgi paceltās iepirkumu maksas. Tas ir nesaprātīgi. To ko nākas ziedod ir jāminimizē.

    Salīdzinājumam Pļaviņu hes 2011 gadā saražoja ap 1620 GWH, kamēr 149 Latvijas Mazās HES tikai 60 GWH. Tas ir vienas pļaviņas saražo gandrīz 30 reizesvairāk kāpārējie mazie HES kopā.

    Jeb viens lielais HES ir kaa 4000 mazie.

    Manuprāt labāk būtu nojaukt visas mazās HES un uzbūvējt vienu lielu. Piem Pie Daugavpils. Būtu gan saglabāta liela daļa latvijas vides, gan energījas būtu daudz vairāk, gan risinātos enerģijas neatkarība, gan energīja būtu lētāka, gan plūdu problēma tiktu atrisināta, utt utt.





    Ielādē...
    1. 27.04.2013 16:53

      100% atbalstu, jo mazie HESi tiešām ir tīrā kaitniecība dabai, ne tikai florai , bet arī zivju resursiem. Par izpostīto ainavu pat nepieminot...

      Ielādē...
    2. 28.04.2013 18:59

      Bet ar protestu pret Daugavpils HES sākās Atmoda, kā atceramies / ja PSRS būtu kādus gadus 5cus ilgāk pastāvējusi, tad pie Daugavpils šī spēkstacija drbotos arī šodien...

      Ielādē...